Vai nojautāt, ka valdībā jau kopš paša sākuma risinās ķīlnieku krīze? Apaļus astoņus mēnešus! Jā, neviens soctīklos nebija licis video ar populāro palīgā saucienu — plaukstā sažņaugtu īkšķi —, taču pirmdien uzreiz pēc demisijas Krišjānis Kariņš intervijā mums atklāja, ka Apvienotais saraksts un Nacionālā apvienība turējuši viņu «gūstā», neļaujot strādāt tā, kā pats vēlētos. Tagad premjerministrs beidzot atsvabinājies: atkāpjas no amata cerībā, ka nākamais valdības veidotājs savāks plašāku un darbspējīgāku koalīciju.
Demisijas paziņojumā Kariņš nemitīgi piesauca «dinamismu», kura valdībai trūkst un kas jāgādā jaunajā koalīcijā. Vārdi skaisti, bet kā būs ar darbiem? Var saprast cerības uz jaunu sparu no Saeimā pirmoreiz ievēlētajiem Progresīvajiem, bet kādu uzrāvienu var gaidīt no ZZS, kuras firmas zīme gadu garumā ir tiesājamais oligarhs Lembergs un svarīgāko reformu — novadu konsolidācija, skolu tīkla optimizācija — bremzēšana, lai tikai saglabātu vairāk pašvaldību siļu? Rezultātā esam attapušies Latvijā ar satriecošu izglītības kvalitāti — 76% vidusskolēnu pavasarī nespēja matemātikas eksāmenā izpildīt pat pusi uzdevumu! Dinamika uz dumjākiem vēlētājiem…
Patiesībā skaitļi ir daiļrunīgi. Kopš dižķibeles Latvija visu laiku velkas astē, salīdzinot ar Baltijas kaimiņu attīstību. Eurostat datos mūsu IKP uz iedzīvotāju pērn atpalika no igauņiem un lietuviešiem par 14% un 17%, bet no vidējā ES līmeņa — par 25%. Tāpēc no valdības gaidu nevis «dinamisma» piesaukšanu rītā un vakarā, bet precīzu plānu, kas Saeimas pilnvaru termiņā jāizdara šīs atpalicības plaisas aizbēršanai.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.