Hačapuri meitene Tērbatas ielā 66
Tie, kas bijuši Gruzijā jeb, kā šo zemi būtu pareizāk saukt, Sakartvelo, zina, ka turienes ēdieni ir vienkārši bezdievīgi gardi. Taču izrādās, ka par grēkošanu tur domā daudz nopietnāk. Tērbatas ielas krodziņā Hačapuri meitene pie sienas ir plakāts, kurā piedāvāts iemācīties kārtīgi bučoties, cienājoties ar hinkali. Gruzīnu lielais, Sprīdīša ceļa nastiņai līdzīgais pelmenis, izrādās, jābauda tādā kā bučošanās stilā. Hinkali apaļajos sānos jāizkož caurumiņš un tad lēnā un baudpilnā sūkšanas procesā jātiek galā ar neiedomājami aromātisku buljonu, kas pelmenim iekšā. Tikai pēc tam var apēst garšīgo pildījumu, bet nastiņas «mezgls» — hinkali augšpuse — atstājams uz šķīvja. Piedāvājumā ir lielā vai mazā porcija — attiecīgi pieci vai trīs hinkali. Tomēr jārēķinās, ka pēc lielās citiem gruzīnu kulinārijas šedevriem vietas vairs nebūs.
Tāpēc ir vērts aprobežoties ar mazo, bet pirms tam uzkodai paņemt salātus ar brīnišķīgu valriekstu mērcīti un kādu no dievīgajiem, ar sieru vai vēl kaut ko pildītajiem hačapuri. Mans imeruli hačapuri bija mīksts kā mākonis, ar karstu, staipīgu siera viduci — un tā smarža!
Smarža ir gruzīnu virtuves lieliskākā vēstniece — tā jau iepriekš, pirms kārums ticis līdz garšas kārpiņām, liek saskriet pilnai mutei siekalu. Pat kaut kas tik prozaisks kā pupiņu zupa Hačapuri meitenes izpildījumā pārvēršas par tīro dzeju. Samtainais, bet ne maigais lobio zupas aromāts liek minēt, kas tam par iemeslu. Un tas, protams, ir leģendārais hmeli-suneli: koriandra dvesma, sierāboliņa nots, lauru lapas piesitiens, bazilika vēsma, timiāna un majorāna nianse…
Apgādājieties ar pergamentu un zoss spalvu! Te gribas rakstīt sonetus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.