Kāda ir dzīve bez kalendāra? Piņķerīga! Atlidojot no Amerikas, atklāju, ka grāmatnīcās jūlijā nav iespējams nopirkt kabatas kalendāru šim gadam, ja vien neizvēlies akadēmiskā gada versiju. Man nepatīk elektroniskie plānotāji — priekšroku dodu papīra un pildspalvas lieliskajai savienībai, tāpēc īpašs projekts kopš atgriešanās ir atrast savu iecienīto laikrāža bloknotu. Esmu piedzīvojusi, ka interneta veikali naudu gan iekasē, bet tad izrādās, ka solītās preces nav. Tad iedomājos sazināties ar ražotāju, kura noliktavas dziļumos tomēr atradās meklētais, atliek sagaidīt piegādi. Tikmēr trenēju atmiņu, mēģinot tikšanās laikus paturēt prātā vai piefiksēt ar roku uzšņāptā tabulā — drusku atgādina kuģa katastrofu pārdzīvojuša ceļinieka pašdarinātu laika mērīšanu. Bet tas strādā, un vēl nevienu tikšanos neesmu palaidusi garām.
Atgriezos no ASV tieši pirms mēneša, taču laiks bijis tik piesātināts, ka šķiet — vai tiešām tik daudz var pieredzēt dažās nedēļās? Jūtos laimīga būt atkal mājās, bet pamazām sakāpinātās emocijas pierimst. Nevar visu laiku stāvēt kalna spicē, jākāpj ielejā. Cits pēc cita nāk arī gadījumi, kas atgādina — esmu atgriezusies ne tikai pie tuviniekiem, draugiem un kolēģiem, bet arī dīvainiem politiķu un ierēdņu lēmumiem, nejēdzīgiem interneta troļļiem, netīrām peļķēm uz trotuāra un veloceliņiem. Tāda ir dzīves mozaīka.
Pagaidām vēl nav kārdinājuma pievienoties žēlabām par «zaļās ziemas» pēkšņo uznākšanu, jo mana ASV istabas biedrene nupat atrakstīja, kā cenšas izdzīvot 47 grādu peklē. Kolēģis lasīja ziņās, ka Fīniksā, pieskaroties asfaltam, var dabūt trešās pakāpes apdegumu. Ir jauki būt zaļā paradīzē un reizēm salīt.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.