Vai tiešām Indianas Džonsa piedzīvojumu gars ir apsīcis?
Stīvena Spīlberga režisētā un Džordža Lūkasa sarakstītā (nu jau kulta) filma Pazudušā šķirsta meklējumos (Indiana Jones and the Raiders of the Lost Ark) iznāca pirms 42 gadiem, bet jaunākajā darbā — Indiana Džonss un Likteņa rats (Indiana Jones and the Dial of Destiny) titulvaroni spēlējošajam Harisonam Fordam tūdaļ apritēs 81.
Kāpēc šāda gadu matemātika? Tāpēc, ka Lūkasa un Spīlberga izlolotā Indianas Džonsa franšīze (vismaz tās esošajā veidolā) iet uz galu — ir zināms, ka Harisons Fords arheoloģijas profesora tēlā iejuties beidzamo reizi.
Pārdomām par laika ritumu, novecošanu un lietu mūžīgo mainīgumu šajā darbā arī ir īpaša vieta. 80. gados iznākušajās Indianas Džonsa sērijas filmās (to kopumā bija trīs, vēl viena filma iznāca 2008. gadā) bija vērojams Spīlberga darbos un visā izklaides kino raksturīgais jauneklīgais azarts, taču beidzamais papildinājums (to nav režisējis Spīlbergs, bet gan Džeimss Mangolds) ir saguris un kusls.
Dinamikas trūkums gan nav saistīts ar Harisona Forda vecumu — viņa harisma un talants, šķiet, ir vienīgais, ko filmā var vērot nepagurstoši un bez vilšanās. Arī atsevišķos brīžos, kad redzami leģendārajai sērijai raksturīgie brūnganie toņi vai galvenā varoņa ikoniskā platmale un pātaga, šķiet, ka šī ir Indianas Džonsa filma, nevis kārtējais šablonizētais grāvējs.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.