Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 3
Ledus debesis ir Janas Egles otrais dzejas krājums; grāmatā sakopotie teksti tapuši 20 gadu garumā. Jau ievaddzejolis vedina domāt, ka turpinājumā sastapsimies ar izteiktu grēksūdzes tipa dzeju un ka, iespējams, būs netiešas atsauces uz Egles dzejas «es» attiecībām ar citiem literātiem. Tomēr krājumu turpina gluži citas estētikas dzejolis ar balādisku stilizāciju. Laiktelpas ziņā tas nosacīti radniecīgs 19. gadsimta otrās puses dzejdarbam Undīne1, Hansa Kristiana Andersena Meža gulbjiem, brāļu Grimmu pasakām. Tas ir vienīgais pasaku estētikai tik tuvais teksts, tomēr tematiskā aploce (nepiepildīta, apspiesta kaisle) ir ceļojošs motīvs, kas sastopams arī vairākos citos krājuma dzejoļos.
Laiks grāmatā ir itin uzskatāms — izteikti nolasāms stilistiskais un tematiskais atšķirīgums. Viena krājuma vākos šāda dažādība, no vienas puses, rada kompozicionāla neviendabīguma iespaidu; no otras puses, uz krājuma saturisko, stilistisko polifoniju iespējams paraudzīties arī kā uz dzejnieces attīstības ceļu un sekot dzejas sievišķā «es» metamorfozēm.
Grāmatas pirmajās nodaļās dzejas «es» ir uzsvērti feminīna, maiga, jutekliska. Poētikā, dzejas «es» paustajā izjūtā izpaužas sievišķi arhetipiskais un tādējādi, iespējams, it īpaši sievietei pazīstamais — vēlme mīlēt un būt mīlētai; zaudējuma un pamestības sāpes. Tās ir universālas, vispārcilvēciskas vai vismaz vispārsievišķas izjūtas. Bet sastopami arī negaidīti, paradoksāli sastatījumi. Egles tekstu spēks ir spēles ar taktilām sajūtām — ar vārdu palīdzību tiek atmodinātas maņas, lasītājs jūt smaržas, temperatūru, ķermeniskumu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.