Reizēm šķiet, ka esmu viena no tiem varbūt pieciem latviešiem, kuri ne minūti savas dzīves nav pavadījuši tautas deju vai kora mēģinājumā. Kur tu teci, gailīti mans, ko sparīgi rāvu vaļā jauno dalībnieku uzņemšanā, skolas kora diriģenti nepārliecināja, un otras iespējas vairs nebija. Samierinājos ar savu neprasmi.
Tāpēc cerīgs un vienlaikus pārsteidzošs likās virsdiriģenta Māra Sirmā apgalvojums, kas lasāms šā žurnāla lappusēs: «Lielākais diriģenta ieguldījums ir strādāt ar īstiem amatieriem, vienkāršiem cilvēkiem un spēt viņos atraisīt muzikalitāti.» Viņa starptautiskie panākumi, ilgus gadus vadot jaunieši kori Kamēr…, ir leģendāri. Tāpat kā bezkompromisu kvalitāte. Augstākā raudze. «Dziesmusvētku koncerti nav zaļumballe, kur kori var dziedāt «viens otram līdzi». Tas ir tautas mākslas atskaites punkts un ceļš, kam jāved tikai augšup,» viņš joprojām saka. Tomēr tieši spējā mainīt neprofesionālu dziedātāju izpratni par savu patieso varēšanu viņš saskata savu lielāko pienesumu.
Līdzīgi arī stāsts par leģendāro diriģentu Haraldu Medni atklāj gan ilggadīgu sāncensību ar Imanta Kokara vadītajiem profesionāļu koriem, gan dziļi sakņotu pārliecību, ka dziedāt spēj ikviens.
Ilgi mocījos ar domu, kā gan var savienot izcilību ar apziņu, ka svētkos savu vietu patiesi var atrast ikviens. Atbilde atnāca negaidot. «Man šķiet, ka jebkuram cilvēkam arī ikdienā vajadzētu būt vēlmei visu izdarīt pēc labākās sirdsapziņas,» sacīja deju kolektīva Sidrabi dalībnieks Ainārs Rutkēvičs, kad jautāju, cik svarīgi viņam, veidojot jaunu kolektīvu pēc 23 gadu pauzes, bija dejot augstā kvalitātē.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.