Labklājības vietā Berluskoni vēlētāji ieguva skandālus un bunga bunga
Bezkaunīgi, bagāti un bīstami populāri. Šādi politiķi pasaulē vairs nav retums. No Lemberga Latvijā līdz Thaksinam Sinavatram Taizemē, no Andreja Babiša Čehijā līdz Donaldam Trampam Amerikā, zeltītais, vulgārais vadonis ir kļuvis par pastāvīgu tēlu uz pasaules skatuves un liek viņa šova skatītājiem atrasties pastāvīgā spriedzē starp smiekliem un šausmām.
Ne vienmēr tā ir bijis. Šis politiķa tips parādījās tikai pēc Aukstā kara beigām, un pagājušajā nedēļā 86 gadu vecumā nomira pirmais šīs specifiskās sugas pārstāvis Silvio Berluskoni.
Il Cavaliere jeb Bruņinieks, kā viņu sauca daudzie sekotāji, iejāja Itālijas politikā 90. gadu sākumā. Veco politisko partiju sistēmu, kuru saturēja ārēji komunisma draudi un iekšējas korupcijas saites, bija sagrāvuši prokurori un tiesneši, kurus dēvēja par mani pulite jeb «tīrajām rokām». Diemžēl izkurtējušās sistēmas nāve neradīja priekšnoteikumus labākas dzimšanai. Laukums bija attīrīts cilvēkam, kurš atbilda jaunajam laikmetam, kad politika saplūst ar izklaidi un mediju vara ir svarīgāka par partiju organizāciju. Kameru priekšā nostājās Berluskoni.
Dzimis vidusšķiras ģimenē Milānā, Berluskoni kļuva bagāts kā nekustamo īpašumu attīstītājs 70. gados, bet jau drīz pēc tam sāka ieguldīt naudu medijos un dibināja Itālijas pirmo privāto nacionālo televīzijas kanālu. Pretstatā konservatīvi garlaicīgajiem valsts raidītājiem Berluskoni piesaistīja skatītājus ar pusplikām meitenēm un amerikāņu seriāliem. 1986. gadā viņš nopirka slaveno futbola klubu AC Milan, un oligarha džentlmeņa komplekts bija gandrīz savākts. Atlika tikai iegūt politisko varu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.