Režisore Indra Roga ar saviem bijušajiem audzēkņiem Valmieras teātrī iestudējusi izrādi par mīlestību un meliem, kaislībām un to sekām — amerikāņu dramaturga Dona Nigro lugu Paolo un Frančeska. Tomēr, kā saka Roga, visvairāk izrāde ir par lietu gaistošo dabu
Kad zvanu režisorei, Kultūras akadēmijas asociētajai profesorei Indrai Rogai, viņa mirkli vilcinās, līdz piekrīt sarunai. Cieti nosaka: «Par Mišu es nerunāšu. Vispār un neko.» Viņas vīrs, teātra režisors Mihails Gruzdovs devās mūžībā februārī. Indra saka — bijis brīdis, kad šķitis, ka izrādes nebūs. «Ja tie būtu citi aktieri, nevis mani bijušie studenti, es šo izrādi neturpinātu. Bet mūs saistīja kāda kopēja stīga. Katrs aktieris ir pielicis savu pirkstu izrādes veidošanā, un galu galā tā uztaisījās. Vienkārši notika.»
Režisores dzīvei vienmēr bijušas divas lielas jēgas — ģimene un teātris. Dažādos laikos dažādā secībā. Viņa saka — pat tad, kad šķitis, ka pietiek, režija jāmet pie malas. Teātris atkal vilinājis atpakaļ. «Tā pasaule, atmosfēra, kas izveidojas, iestudējot izrādi, ir īpaša. Ja viss saslēdzas, notiek dzīva enerģijas apmaiņa starp cilvēkiem. To mēs iepūšam noosfērā. (Papūš gaisā.) Varbūt pēc kāda laika viss sakārtosies un pasaulē notiks kas labāks.»
Šī ir saruna, kurai cauri vijas rūgtums. Indra atzīst, ka šobrīd, iespējams, ir mazliet izdegusi. «Pēdējie gadi prasīja ļoti daudz spēka,» viņa saka.
Pirmais, kas paveras skatienam izrādē Paolo un Frančeska, ir milzīgas papīra loksnes, uz kurām ir melnbalti zīmējumi — nāvei nolemto grēcinieku kopa. Tā pati kopa, par kuru savulaik rakstījis itāļu dzejnieks Dante Aligjēri Dievišķās komēdijas pirmajā daļā Elle. Ciešanas, kas jāpiedzīvo galvenajiem varoņiem, liek domāt, ka elle varbūt ir tieši šeit, uz zemes.
Vizuāli — gan Annas Heinrihsones zīmējumos, gan citās gleznās, kas redzamas izrādē — attēlota grēcinieku sadedzināšana un tamlīdzīgas ainas. Bet izrāde nav par elli, izrāde ir par robežām. Par robežu neesamību, par to, kā savijas mākslas pasaule ar realitāti un kā tās līdzās pastāv, eksistē, pārtrūkst, tad atkal turpinās. Par gaisīgo sajūtu attiecībā pret dzīvi. Par to, cik vienkārši viss var izgaist un ātri atkal atjaunojas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.