Kara balsis.* Atmīnē atbrīvotās teritorijas • IR.lv

Kara balsis.* Atmīnē atbrīvotās teritorijas

2
Sapiere Karina Kovaļčuka ar kolēģiem. Foto no personīgā arhīva
Darina Rogačuka, speciāli Ir

Karina Kovaļčuka (27) vienmēr esot sapņojusi kļūt par sapieri. Pabeigusi tiesību zinātņu studijas Nacionālajā iekšlietu akadēmijā, viņa sāka strādāt valsts vidienes pilsētas Vinnicas policijā un tieši tur nolēma doties uz darba interviju ar vietējo sapieru komandu. Viņas lielais entuziasms pārliecināja nākamos priekšniekus, un jau gandrīz divus gadus Karina dara to, kas pašai tik ļoti patīk. Viņa ir vienīgā sieviete savā sapieru vienībā.

Taču, sākot šo darbu, Karina pat iedomāties nevarēja, ka būs jāstrādā arī kara apstākļos, turklāt dzimtajā Ukrainā. Izaicinājumu netrūkst pat salīdzinoši mierīgajā Vinnicā — kopš pagājušā gada 24. februāra arvien biežāk tiek saņemti ziņojumi par it kā mīnētām administratīvajām ēkām, skolām un slimnīcām, arvien biežāk tiek saņemti izsaukumi par aizdomīgiem maisiem vai priekšmetiem, kas pamanīti uz ielas. Kara pirmajos mēnešos iedzīvotāji bieži ziņoja policijai arī par dīvainiem marķējumiem uz asfalta, bet modras vecmāmiņas nekavējoties ziņoja par svešiniekiem kāpņu telpās.

«Viena tāda policijai paziņoja, ka viņas daudzdzīvokļu nama pagrabā iegājusi aizdomīga persona. Mēs ieradāmies, un pagrabā tiešām bija paslēptas trīs granātas!» stāsta Karina.

Laiku pa laikam krievi uzbrūk Vinnicai ar raķetēm un droniem. Pēc Karinas teiktā, visbiežāk šie šāviņi «atlido» līdz laukiem, taču reizēm sasniedz arī dzīvojamās ēkas. Pagājušajā vasarā okupanti apšaudīja pilsētas centru, nogalinot vairāk nekā 20 cilvēku, tajā skaitā mazus bērnus. Šādos gadījumos Karina un viņas kolēģi apseko atlūzas, novērtē detonācijas risku un apraksta incidentu svarīgajai krimināllietai, kuru izmeklēs tiesa Hāgā.

Kopš pagājušās vasaras jaunā sieviete kopā ar kolēģiem dodas uz teritorijām, kas jau atbrīvotas no okupantiem. Vienā no savām pirmajām rotācijām Karina strādāja Kijivas piepilsētās Irpiņā un Bučā. Tur viņas komanda pārbaudīja dzīvojamās ēkas, lai vietējie iedzīvotāji varētu droši atgriezties mājās.

«Mani pārsteidza tas, ka ielās un pie namu ieejas durvīm bija sašautas visas novērošanas kameras — krievi nevēlējās, lai tiktu fiksēti viņu noziegumi,» atceras Karina. «Dzīvokļos es atradu dažādas lietas — gan lādiņus, gan sprādzienbīstamu priekšmetu daļas zem bērnu gultām. Gadījās uziet arī jau izlietotus lādiņus, kas bija apzināti nomaskēti un pievienoti detonatoru trosītēm, lai tādā veidā vienkārši iebiedētu cilvēkus. Mani kolēģi atrada arī īstas mīnas, kas bija paslēptas aiz izlietnēm un veļas mašīnām.

Īsts šoks sapierei bija brauciens uz Hostomeļas lidostu, kur atradās Ukrainas aviācijas leģenda — kravas lidmašīna Mrija. Tieši tur notika sīvākās kaujas Krievijas ofensīvas pirmajās stundās, okupantiem apzināti iznīcinot vienu no jaudīgākajām lidmašīnām pasaulē. Gaidāmā darba mērogs apstulbināja Karinu — apkārt nebija nevienas veselas ēkas, zem kājām šķindēja simtiem patronu čaulu, iespējams, arī nesprāgušas lodes. Šausminošo ainu papildināja sarūsējuši krievu tanki un sadegušu ķermeņu smaka. «Tas bija kā filmā par apokalipsi,» stāsta Karina.

Kara dēļ viņa pirmo reizi apmeklēja arī Čornobiļu. Radiācijas bīstamības dēļ sapieru komandas šeit uzturējās ne ilgāk par nedēļu — atmīnēja ceļus, kurus parasti izmanto slēgto atomelektrostaciju apkalpojošie darbinieki un mežstrādnieki. Karina bija pārsteigta, cik plašas teritorijas pirms atkāpšanās bija nomīnējuši krievi — pat tieši blakus tā dēvētajam Sarkanajam mežam, kur pēc 1986. gadā notikušās kodolreaktora avārijas milzīgās radiācijas ietekmē koki ir mainījuši krāsu. Ukraiņu sapieri pagaidām šai vietai vēl klāt neķeras, lai neriskētu ar dzīvību. 

Karina pasmejas, ka kādā autopieturā, kas līdz šim apkalpoja ekskursantus, pamanījusi pamestas tualetes. «Acīmredzot nepietika vietas pie citām salaupītajām mantām.»

Ziemā Karina un viņas kolēģi no okupantiem atbrīvotajās teritorijās nestrādāja. Iemesls bija laika apstākļi un īsās dienas. «Kad riet saule, redzamība kļūst sliktāka, var nepamanīt detonatoru trosītes vai kaut ko citu,» skaidro sapiere. «Ideālā gadījumā mēs savu dežūru sākam astoņos no rīta. Un nav svarīgi, ka ekipējums ir smags vai tev kaut kas sāp — par to varēsi sūkstīties vēlāk. Atmīnēšanas brīdī es domāju tikai par savu uzdevumu, jo no manas vērības ir atkarīga ne tikai mana, bet arī citu cilvēku dzīvība.»

Karina atzīst, ka kara laikā ir kļuvusi nopietnāka. Daudzi kolēģi, kas viņu mācīja sapiera darbam, paši ir guvuši smagus ievainojumus vai pat zaudējuši dzīvību. Tomēr viņa ne brīdi nenožēlo, ka izvēlējās tieši šo profesiju. Gluži otrādi — laiks ir pierādījis, cik tā ir svarīga.

Pēc Ukrainas uzvaras Karina sapņo doties uz jūru — nevis atmīnēšanas darbos, bet mierīgi nopeldēties. Taču līdz tam vēl daudz darba. Kopš šāgada marta Karinas sapieru nodaļa atsākusi rotācijas, un tagad šīs grupas galvenokārt dodas uz Donbasu un valsts dienvidiem. Nākamo komandējumu gaida arī jaunā sieviete, apzinoties, ka šādu izbraukumu būs vēl daudz, jo Krievijas armija ir «sarūpējusi darbu ukraiņu sapieriem vēl vairākiem gadiem».

Pagājušajā vasarā Hostomeļas lidlauka atmīnēšanas laikā.
Foto no personīgā arhīva

* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu

Komentāri (2)

QAnon 26.04.2023. 14.55

Kā vilku piemin, tā vilks klāt. Intervija ar Borisu Stomahinu: https://www.youtube.com/watch?v=ZE4V6xD-c7E

0
0
Atbildēt

0

QAnon 26.04.2023. 14.49

Pirms Cieņas revolūcijas, jeb Maidana, es uzskatīju, ka Ukrainas Rietumu apgabaliem ir jāatdalās un lai tie hoholi dzīvo paši kā paši māk. Vēl padumjos laikos, dodoties darījuma braucienos uz Ļvivu un Užgorodu, redzēju, cik tur viss ir apkopts, kā zeme tiek apstrādāta. Braucot uz Krimu, ceļs veda caur Austrumukrainai, kur viss bija līdzīgi kā krievijā.
Varbūt tikai pateicoties krievu agresijai un simtiem tūkstošu upuru, Ukrainas nācijai bija tā retā laime atdzimt, jo Ukrainas austrumos praktiski nevienam vairs nebija pretenziju pret rusifikāciju, tur galēja degradācija jau bija neizbēgama. Kā reiz izteicās cilvēktiesību aizstāvis, bijušais politieslodzītais, Boriss Stomahins, Putins ar bumbām un raķetēm Ukrainā ir izdedzinājis visu “vati”. Tas ir apbrīnojami, ka jau sen zudušā Austrumukrainā, iedzīvotāji vairs negrib būt nicināmi hoholi, bet uzskata sevi par ukraiņiem.
Jau tad, kad Ukrainas nacisti, Labējais sektors, 2014. gadā apturēja krievu uzbrukumu Donbasā, manas domas sāka mainīties, bet kad Azovstaļ, kura kodolu veidoja Jaroša vadītais Labējais sektors, kuru pretīgais nēģeris, Putina kuce Obama, izsludināja par teroristisku organizāciju, ilgstoši noturēja Absolūtā ļaunuma sadistu, marodieru un sodomītu armiju Mariopulē, manai apbrīnai vairs nebija robežu. Ukrainā varoņi aug kā sēnes pēc lietus un šobrīt viņiem ir rīcībspējīgākā armija pasaulē, kurai būs jāuzņemās policejiskās funkcijas kapitulējušā krievijā, kur, pirms paverdzinātās tautas nebūs ieguvušas savu valstiskumu un derusificējuši savas zemes, tiks ieviesta ārējā pārvalde.
Es pilnīgi pieļauju, ka pat Mossad, kura autoritāte bija ārpus konkurences, atradīs ko pamācīties no ukraiņiem, kad tie selektīvi būs iznīcinājuši pirmos 10 000 savus ienaidniekus visā pasaulē.
Paldies par ļoti iedvesmojošu rakstu, es nemaz nešaubos, ka sekojot ukraiņu piemēram, arī latviešiem izdosies atgūt savu valsti.
p.s. Hohols, tas ir savas saknes un vēsturi pazaudējušais kādreizējais ukrainis, degradējis jau praktiski līdz krievam. Putina līdzgaitniece Matvijenko ir hoholiete, Latvijā smirdošais krievu fašistiskais izdzimtenis, mūsu politiķu un speciālo dienestu apčubinātais Gapoņenko, ir hohols

0
0
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu