Jēkaba Baloža ceļojošais cirks un zvērnīca pagājušā gadsimta 20.—30. gados bija lielākie Baltijā. Mazpilsētu gadatirgi bez «balagāna» ierašanās lāgā nebija nekādi gadatirgi
Kad pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā beidzās juku periods pēc Pirmā pasaules kara un cilvēki atkal bija gatavi tērēt naudu izklaidei, «balagānu» kustība guva otro elpu. Jēkaba Baloža cirks nebija pirmais ceļojošais cirks neatkarīgajā Latvijā, tomēr 20. gadu otrajā pusē īsā laikā izvērtās par solīdāko, izkonkurējot daļu citu ceļojošo izklaidētāju.
Pirmskara Latvijā Baloža cirku zināja katrs, taču biogrāfiskas informācijas par pašu īpašnieku trūkst, jo «balagānu» turētāji neskaitījās uzziņu literatūras cienīgi uzņēmēji. Bet Jēkabs Balodis pret cirku izturējās kā uzņēmumu, un arī pats uzskatāms par biznesmeni, turklāt veiksmīgu.
Viņš dzimis 1896. gada 8. jūlijā, jau jaunībā saistījies ar cirku un, iespējams, bijis cīkstonis, kaut ziņas par viņa specializāciju ir pretrunīgas. Skaidrs ir tas, ka Balodis pret rūpalu izturējās ekonomiski pārdomāti, bija uzņēmīgāks un komerciāli veiksmīgāks nekā konkurenti. Pirmo cirka telti viņš sašuva no veciem karavīru krekliem. Pirmais latvietis, kurš cirka vajadzībām iegādājās lauvas, tīģerus un tos izdresēja, bija Ādolfs Āzis, taču dzīvnieki nonāca pie Baloža, kad Āzis nokļuva grūtībās.
Slavenāks par operu
Latvijas apceļošana sākās pavasarī. Maijā, jūnijā Baloža cirku varēja sastapt Vidzemes un Latgales pilsētās, bet augustā, septembrī — Kurzemē, kur lielākais pasākums gadu gadiem bija rudens gadatirgus Liepājas Annas tirgū. Ziemā cirks neceļoja, bet palika spīķeros pie Rīgas Centrāltirgus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.