Vij, Dieviņ, zelta viju visgarām tēvuzemi — tā vēsta tautasdziesma, bet Līgas Rušiņas iniciatīva Šalle Latvijai to iemiesojusi 156 metrus un 80 centimetrus garā šallē, kas stafetes veidā gada laikā apceļojusi Latvijas kontūru. Valsts svētkos šalle finišēja Mežaparka estrādē, šobrīd aplūkojama Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, bet 2024. gadā tiks dāvināta Etnogrāfiskajam brīvdabas muzejam 100 gadu jubilejā.
Pagājušā gada augustā Līgas prātā atausa ideja — jādara kaut kas kopējs un mīļš. «Satikties, nododot šalli nākamajam adītājam, pasmaidīt un nest enerģiju tālāk.» Šalle ir arī ieguldījums tautas mantojumā, lai nākamajām paaudzēm parādītu, ar ko nodarbojamies. «Amats, ar ko varam lepoties, — praktisks, skaists, to ir piekopuši mūsu senči.»
Pirmos 50 centimetrus Līga uzadīja pati, un tad šalle sāka ceļu apkārt Latvijai. Lielajās pilsētās bija sarunāti vairāk nekā 30 koordinatori — kultūras nami, bibliotēkas, amatu mājas —, taču starp tiem šalle ceļoja pati. Tas, kura rokās nonāca adītais «stafetes kociņš», to varēja paturēt 12 stundas — tad jāatrod nākamais. «Nolikums paredzēja, ka jābūt 160 valdziņiem, norādīts aptuvens dzijas biezums, lai adītājs var ņemt to, kas ir mājās.»
Veselu gadu šalle kļuva par Līgas dzīvesveidu — viņa brauca skatīties, kā tai klājas, iepazinās ar adītājiem. 9. decembrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā daļa no tiem pirmo reizi satiksies, daloties adīšanas piedzīvojumos.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.