Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 5
Ieva Struka ir mākslas zinātņu doktore, teātra un literatūrzinātniece, Nacionālā teātra literārā padomniece. Daudzu zinātnisku un publicistisku rakstu autore, kultūras izdevumu līdzstrādniece. Monogrāfijas Pēteris Pētersons (2000), grāmatu Sarunas ar Māru Ķimeli (2007), Latvijas Nacionālais teātris. Aiz priekškara (2009) u.c. autore. Sastādījusi kopotos rakstus piecos sējumos Gunāra Priedes dzīve un darbi (2013—2017). Jaunākais darbs — monogrāfija par Anšlavu Eglīti Par skaisto un aplamo dzīvi (2022) grāmatu sērijā Es esmu…
- Vai dramaturģija ir literatūras daļa?
Ir. Lugas joprojām publicē grāmatās, pat ja Latvijā tas notiek reti. Ārpus tās grāmatveikalos ir plaša izvēle. Otrs iemesls — jo sliktāka paliek valoda lugu tekstos, jo skaidrāk redzams, cik liela nozīme tai ir. Un, ja valodas kvalitāte ir kritērijs, tad dramaturģija ir literatūras daļa.
- Cik gadus tu veltīji Gunāra Priedes mūža izpētei un kopoto rakstu sastādīšanai?
Ar pārtraukumiem — 17, bet tad, kad sirdsapziņa sāka mocīt, saņēmos un katru gadu sagatavoju vienu sējumu.
- Apjomīgi darbi arī par citām nozīmīgām teātra personībām — ko tas no tevis prasījis?
Laiku, veselību un pašdisciplīnu. Droši vien jāatzīst, ka darbaspējas un neatlaidība arī man piemīt, tomēr tās nav neizsīkstošas. Tāpēc sava nozīme bijusi vecumam, kad to darīju.
- Vai monogrāfiju par Anšlavu Eglīti uzņēmies rakstīt tāpēc, ka viņš bija arī teātra cilvēks? Grāmatā gan tu vairāk aplūko viņa prozu.
Teātris acīmredzot bija prātā Gundegai Repšei un Dacei Sparānei-Freimanei, kad viņas man to piedāvāja. Bet iemeslus, kāpēc uzņēmos, minu grāmatas ievadā. Īsumā — Anšlava Eglīša piederība pie kultūras dzimtas, kādu Latvijā ir ļoti maz. Un tā sauktais trimdas fenomens jeb to cilvēku likteņi, kas lielāko daļu mūža pavadīja ārpus Latvijas. Visbeidzot neizprotamais fakts, par ko domāju jau kopš 90. gadiem, — kā Eglītis, kas bija tik kategorisks pret visu, kas nāca no padomju Latvijas, varēja atsaukties uz propadomiskā akadēmiķa Hausmaņa draudzības piedāvājumu. Tas likās izpētes cienīgi.
- Daudz esi strādājusi ar Eglīša un viņa dzīvesbiedres Veronikas Janelsiņas privātajām vēstulēm. Kā tu izlem — ko atklāt, publiskot un ko tomēr neizpaust?
Viņu korespondenci es neizceltu pāri citām, manas «ugunskristības» bija Pēteris Pētersons un viņa privātās vēstules, pēc tam Gunārs Priede. Vienas atbildes nav, vados pēc iekšējā kompasa un droši vien saviem priekšstatiem par ētiku, lai naktīs varētu mierīgi gulēt un skatīties acīs citiem cilvēkiem. Ja, pēc manām domām, tas palīdz labāk saprast to vai citu radošās darbības aspektu, tad izmantoju. Galu galā, mums visiem ir bijusi un joprojām ir iespēja saņemtās vēstules iznīcināt. Ja tas netiek izdarīts, jārēķinās, ka kāds reiz tās izlasīs. Diezgan droši varu teikt, ka neizmantoju īpaši jutīgu informāciju par trešajām personām, jo tās nav vainīgas, ka tikušas apspriestas konkrētā «objekta» korespondencē.
- Vai mūsdienu Latvijā Anšlavs Eglītis ir atbilstoši novērtēts?
Nē, domāju, ka īsti nav. Arī tāpēc rakstīju monogrāfiju un mēģināju tam atrast iemeslu, jo formāli viss svarīgākais ir izdots, bet samērā izkaisīti, nepārskatāmi un bez pienācīgas uzmanības publiskajā telpā. Atskatoties uz šiem pārizdevumiem ar manām šodienas zināšanām — grāmatu poligrāfiskā kvalitāte un vizuālais ietērps arī ir bijis Eglīša darbiem neatbilstošs.
- Kādreiz teica, ka Zigmunds Skujiņš mēģina iekāpt Anšlava kurpēs. Vai redzi Eglīša mēroga un izkoptā stila līdzinieku šodienas Latvijā?
Es nemēģinu šādi salīdzināt, jēga ir tad, ja vari būt tas vienīgais īpašais.
- Kāpēc Latvijas un trimdas literatūra joprojām nav viens veselums?
Laika proporcija. Piecdesmit gari un ļoti atšķirīgi gadi, dzīves pieredze, estētikas daudzveidība, domāšanas ievirze acīmredzot joprojām ir vairāk nekā trīsdesmit gadi atjaunotajā Latvijā. Bet vairs ilgi nav jāgaida. Šodienas jaunietim attālums līdz 70. gadu dzejas krājumam, kas tapis Rīgā vai Sanfrancisko, ir vienādi liels.
- Vai, lasot latviešu prozu, tu domā, vai tā der vai neder teātra formātam?
Jā, tā ir gan. Šo domu neizdodas atslēgt. Bet esmu arī kļūdījusies. Neticēju, ka Ingas Ābeles Klūgu mūku krāšņās valodas un tēlu daudzbalsības dēļ var piemērot skatuvei, bet režisore Indra Roga pierādīja pretējo.
- Ar ko skatuvei tik piemēroti izrādījušies Māra Bērziņa romāni Svina garša un Aizliegtais pianīns?
Katrs savu iemeslu dēļ. Cik Svina garša ir dramaturģiski piesātināts, jo katram tēlam savs spilgts raksturs un liktenis, turklāt spriedze ar katru lappusi tikai pieaug, tik Aizliegtais pianīns ir tiešs un skaidrs autora un ļoti, ļoti daudzu Latvijas pilsoņu izmisuma kliedziens, aizpildot n-tos dokumentus, nodarbojoties ar pašvērtējuma tabulām, monitorējot savas kustības, bet pats galvenais — to visu aizmirstot jau nākamajā brīdī, lai vienkārši dzīvotu.
- Kāda nozīme ir kultūras periodikai?
Man visu mūžu bija licies, ka nepārvērtējama, jo tā veido intelektuālo augsni tālākai mākslas attīstībai. Šobrīd esmu spiesta atzīt, ka lielākajai daļai cilvēku, kas darbojas kultūras jomā, tā nav nepieciešama. Kurpniekam nav kurpju.
- Par ko būs tavs nākamais lielais darbs?
Šis nav labs jautājums visai nogurušam autoram pēc grāmatas iznākšanas, bet vēlreiz apstiprināšu — vēlos uzrakstīt grāmatu par Astrīdu Kairišu. Sapņos es to jau daru.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.