Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 5
X X X
Ja vien mēs tiktu dziļumiem tiem klāt,
ko saule neapspīd, kam nepieskaroties
slīd garām gadu tūkstoši un simti,
kur pilsētas bez nosaukumiem
kā vīna krūkas nodauzītām osām,
ar akmens plāksnēs cirstiem Dieva vārdiem
un atvērtiem līdz galam elles vārtiem,
kur atmiņas par nākotni un lielas domas,
kur tādi likteņi un tādas lomas…
Ja vien mēs tiktu dziļumiem tiem klāt,
Vai mums ko gribētos vēl turpināt?
X X X
Tie, kam asinīs rokas,
nespēj no kara zirga nokāpt —
kājas ieaugušas kāpšļos,
augums — seglos.
Zirgs jau sen noguris,
mugura noberzta,
paslēpenes — putās.
Visi zirgi reiz pagurst,
sirmie, dārkie un dūkanbērie,
un visi gaida vienu —
sava jātnieka bēres.
X X X
Zaru mežģīnes baltās,
stumbru grafika melnā
un šīs ziemas tīrākais sniegs
mirdz atkal uz Dieva delnas.
Tumšzaļais baltajam blakus,
tik cieši kā tumsa gaismai,
šis ir tas svētīgais laiks,
kad brīnums var sirdi aizsniegt.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.