Jaunie arhitekti Kārlis Mičulis un Fricis Vilnis pirms pieciem gadiem no ārvalstīm atgriezās Latvijā, lai dibinātu savu biroju un sasniegtu ambiciozus mērķus — radīt kvalitatīvu, atbildīgu un jēgpilnu pilsētvidi
Arhitektu biroja Vilnis Mičulis nosaukums var maldināt, jo izklausās pēc gluži normāla latviešu cilvēka vārda un uzvārda. Arī es uzķeros uz āķa. Zvanot uz biroja tālruni uzrunāt intervijai, saku: «Labdien, vai tas ir Vilnis Mičulis?» Patiesībā viņi ir divi — Fricis Vilnis un Kārlis Mičulis. Divi draugi, kas reiz kopā mācījušies Rīgas Celtniecības koledžā un studējuši arhitektūru augstskolā, dzīvojuši vienās kopmītnēs un jaunības karstumā pat kārtīgi izkāvušies. Tā pati jaunības degsme katru aizveda pieredzes un karjeras meklējumos uz Rietumeiropu, taču abi atgtriezās Latvijā, lai visus spēkus ieguldītu šeit — sarežģītajā visu iespēju zemē. Zināmā mērā stāsts par viņu uzņēmumu ir arī veiksmes stāsts par divu gājputnu atgriešanos mājās.
«Tas, ko mēs darām, ir revolūcija,» pirmajā telefonsarunā saka Kārlis. Viņi ir uzprojektējuši augstāko koka ēku Baltijā un projektē nākamo, vēl augstāku. Strādā pie vērienīgiem pilsētvides projektiem, veseliem topošiem kvartāliem Rīgā. Ievēro ne tikai vizuāli baudāmas arhitektūras principus, bet arī saprātīgus un ekoloģiskus apsvērumus, kad ēkas tiek būvētas ekonomiski, ilgtspējīgi, dabai un cilvēkam draudzīgi. Viņu iecerētie un būvniecības procesā esošie biznesa centri un dzīvojamie kvartāli ievilks laikmetīgus un, kas vēl svarīgāk, cilvēcīgus vaibstus Rīgas sejā. Un viņi noteikti rakstīšot Viļņa Mičuļa dienasgrāmatu, izstāstot uzņēmuma pieredzi kā cilvēka dzīvesstāstu.
Atgriešanās
Šobrīd uzņēmumā strādā 15 cilvēku, kas arhitektūras birojam ir liels darbinieku skaits. Bet sākumā viņi bija divi, katrs ar savu aizbraukšanas un atgriešanās stāstu.
Fricis Vilnis atgriezās Latvijā no Nīderlandes. «Aizbraukšanu raksturoja jaunības maksimālisms un naivums, kas jāizdzīvo katram čalim. Biju pārliecināts, ka mazajā Latvijā arhitektam nav, ko darīt, bet Nīderlandē mani visiem vajadzēs, tur būšu liela zvaigzne un pelnīšu lielo naudu. Vairāk kā divus gadus strādāju vienā no Eiropas vadošajiem pilsētbūvniecības un arhitektūras birojiem. Bija lieli projekti arī Ķīnā, Krievijā un pat Igaunijā. Ar laiku sapratu, ka Rietumeiropas sabiedrības struktūrā tu arī 35 gadu vecumā vēl skaitīsies jauniņais arhitekts, praktikants vai asistents. Sakārtotā demokrātijā nepatika sajūta, ka zināju, cik pelnīšu pēc 20 gadiem. Tava dzīve tur ir paredzama kā Excel tabula, no kuras nevari izlauzties.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.