Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 3
Viņa nebija mana tipiskā kliente — to pamanīju, tiklīdz sieviete ienāca kabinetā. Nevērīgi dārgs apģērbs, kādu valkāja īpaši turīgi ļaudis, — nekāda spožuma, tikai neuzkrītošas vienkrāsainas drēbes. Neliels, šaurs platīna pulkstenītis ar pāris briljantiem, tam pieskaņoti auskari un it kā parasta kvadrātaina soma, kura maksāja pusi mana dzīvokļa gada īres. Seja viņas vecumam, ko nodeva rokas, pārāk gluda. Cik viņai varēja būt — noteikti pāri piecdesmit? Šādas sievietes pastaigājās pa vecpilsētu, kur atradās luksusa bodītes, sēdēja dārgajās kafejnīcās pie prosecco un viena bezē cepumiņa, brauca kabrioletos uz savām Luksemburgas villām, mājot cita citai ar zīda šallēm. Un nekad neiegriezās La Gare1 rajonā, kur slējās mans darba būcenis.
Kabinets nr. 253 atradās nelielā, taču visai bīstamā kvartālā uz rue Glesener, tieši sarkano lukturu rajonā. Tomēr tas vēl skaitījās centrs, tāpēc pat neliela biroja īre te maksāja astronomisku summu, turklāt tos bija grūti dabūt.
Nama pirmajā stāvā atradās manikīra un masāžas salons Afrodītes smaids. Tam bija jāiziet cauri, lai nokļūtu pie mums. Svešus tur nemaz neielaida, jo tie varēja būt saistīti ar likumu vai cita veida nelieši.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.