Sandra Kalniete šonedēļ Eiropas Parlamentā prezentē plašu pētījumu par ārvalstu iejaukšanos Eiropas demokrātiskajos procesos. Krievijas uzbrukums Ukrainai šai tēmai piešķir traģisku aktualitāti
Kad ceturtdien, 3. martā, pieslēdzos Zoom sarunai, Sandra Kalniete izskatās nogurusi. Bijušajai Tautas frontes līderei, diplomātei un ārlietu ministrei, kura kopš 2009. gada pārstāv Latviju Eiropas Parlamentā, laiks kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā bijis sevišķi aizņemts un emocionāli pārsātināts. Par Ukrainas prezidenta Zelenska attālināto uzstāšanos parlamenta kopsapulcē otrdien, 1. martā, Kalniete Facebook ierakstā teica, ka šī diena parlamentā bijusi «emocionālākā, kāda jebkad bijusi». Tuvākajā laikā atpūta arī nav gaidāma — bez visiem pārējiem darbiem trešdien, 9. martā, viņai parlamentā jāprezentē apjomīgs ziņojums par ārvalstu iejaukšanos Eiropas Savienības demokrātiskajos procesos. Informācijas vākšana un ziņojuma rakstīšana prasīja vairāk nekā gadu. Taču sarunas gaitā pārliecinos, ka pat pēdējās nedēļas pārsātinājums netraucē viņai skaidri un precīzi formulēt savu nostāju.
Jau pirms vairākām nedēļām biju izteicis interesi parunāt ar Kalnieti par ziņojumu, kas sevišķi aktuāls varētu būt Latvijai šajā vēlēšanu gadā. Taču tajā apskatītās miera laika ietekmes sviras — dezinformāciju, kiberuzbrukumus un korupciju — tagad aizēno Krievijas mēģinājums sagraut ES kaimiņvalsts Ukrainas demokrātiju ar bumbām un lodēm, tāpēc karš ir mūsu sarunas pirmais temats.
Kā Kalniete, kas ļoti labi pārzina Briseles varas gaiteņus un aizkulises, skaidro straujo izmaiņu ES drošības politikā, kas dažu dienu laikā noveda allaž tik piesardzīgo Eiropu līdz gatavībai iesaldēt Krievijas Centrālās bankas aktīvus un sūtīt Ukrainai militāro palīdzību 500 miljonu eiro vērtībā?
«Kad esi eksistenciālas katastrofas priekšā, ir daudz vieglāk vienoties, jo mazās lietas pēkšņi pazūd un cilvēki ierauga to lielo, svarīgo.» Taču kā diplomāte un politiķe, kura jau trīsdesmit gadus centusies skaidrot Rietumeiropas politiķiem Krievijas radītos draudus, viņa ar manāmu rūgtumu arī konstatē, ka Eiropas politiķiem ir jāuzņemas zināma atbildība par Putina izveidošanos par to, kas viņš ir šodien. «Es ļoti cienu bijušo Vācijas kancleri Angelu Merkeli, bet viņai piekrīt viena no lielākajām atbildības daļām. Vienmēr meklējot kompromisu, viņa faktiski radīja šo sajūtu, ka Putinam viss ir atļauts un viss tiks piedots. Tagad tas ir beidzies.» Taču vēl aizvien Eiropa ir atkarīga no Krievijas naftas, gāzes un oglēm, un ir «traģiski, ka mēs šobrīd nevaram uzlikt embargo šīm trim izejvielām, kuras veido pusi no Krievijas budžeta ienākumiem». Kalniete arī saprot, ka embargo nozīmētu lielu cenu celšanos, kas dažās Rietumeiropas valstīs varētu apdraudēt politisko stabilitāti, un «tā arī nav mazsvarīga lieta». Taču, karam turpinoties un Krievijas uzbrukumiem kļūstot aizvien brutālākiem, mēs pie tā nonāksim. «Sabiedrības spiediens pieaugs ārkārtēji, jo skatīties uz šīm izdedzinātajām, sagrautajām pilsētām kļūs neiespējami», jo cilvēks ir morāla būtne.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.