piemineklis paradīzes atlūzai • IR.lv

piemineklis paradīzes atlūzai

Henriks Eliass Zēgners. Paradīze. Neputns, 2021.
Līvija Baumane-Andrejevska, Domuzīme

Henrika Eliasa Zēgnera debijas dzejas krājumu Elementi (2013), kas tika nominēts vairākām balvām, Pēteris Draguns uzteica par «svaigu dzejas malku». Tolaik intervijā Zēgners teica: «Ja ne ironizēju, tad vismaz mēģinu kritiski skatīt pusaudžu pasauli, no kuras tomēr tikai tagad esmu izrāpies vai rāpjos laukā. Tomēr lielākā daļa tekstu (..) ir filozofiski, konceptuāli, abstrakti, vairāk runā tēli un idejas, mazāk — reālijas.»1 Tas uzsvērts jau krājuma pirmā dzejoļa pirmajā rindā «Paradīze ir divos pusaudžos…» (6), tomēr tālākais bija pieaugušāk. Klātesot jaunības maksimālismam, Zēgnera pieteikums literatūrā tomēr izskanēja pārliecinoši.

Pēc astoņiem gadiem ir izdota Zēgnera otrā dzejas grāmata. Tajā izteiksme kļuvusi «destilētāka», koncentrētāka, tīrāka.

Izvēlētais krājuma nosaukums un caurviju motīvs — Paradīze — sen apaudzis ar nozīmēm, kļuvis šķietami banāls. Ierasti paradīze saistās ar zaudēto ideālu, ar laimīgo laiku, kurš aizgājis. Tomēr tas nav Zēgnera stāsts. Viņam paradīze nav ne garīga, ne utopiska dimensija. Tā nav arī banalizēts «sapņu galamērķis». Domājot par nejaušu «tipoloģisko pēctecību», vērts atcerēties Aleksandra Čaka krājumu Mana paradīze (1931), kurā iemiesots krasi apvērsts paradīzes jēdziens. Ierastajiem priekšstatiem pretī stājas Čaka apaša — ielu zēna, huligāna — paradīze jeb citādā realitāte. Sakrālais tiek itin kā profanizēts, bet profānais simboliski paaugstināts jaunā kvalitātē, atzīstot to par derīgu poēzijai. Kā norādījis Guntis Berelis, «Čaka neatkārtojamajā intonācijā (..) blakus ir izaicinājums un skumjas, bravūra un sentiments, ironija un nostalģija, skarbums un sāpes», un Čaks nevis «sapņojis par zaudēto paradīzi, nevis sludinājis nākamības utopiju, bet izjutis un, galvenais, izdzīvojis šepatību».

«Izdzīvot šepatību» — zīmīgs pieredzējums, kas rodams arī 2021. gada Paradīzē. Zēgners, gan nebūdams huligāns, «mēģina tuvoties dzīvei», rast mazās paradīzes irstošajā un mainīgajā, ne vienmēr drošajā esamībā, kurā ir gan rūgtais, gan «bāra muļķīgās neona izkārtnes» (34). Lūk, arī kroga motīvi atgādina Čaku.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu