Latviešu valodā ir tāds labs, mūsdienās diemžēl retāk sastopams vārds — tiešamība. Vārdnīcā rakstīts, ka tas nozīmē ‘objektīva esamība, īstenība’, taču šo sinonīmu vēsi metafiziskais atturīgums tikai blāvi atveido tiešamības emocionālo rezonansi, kura mūs uzrunā tieši, atrodas tieši mums priekšā un blakus, kurai varam tieši pieskarties.
Daudzi no mums pēdējos mēnešus ir garas stundas pavadījuši «tiešsaistē», kurai gan ar tiešamību ir tikai pastarpināta sasaiste. Virtuālas tikšanās un sarunas, virtuāla vide kļuvusi par ikdienu, kura dažbrīd atvieglo dzīvi, bet nereti arī nogurdina, izsūc sparu un dzīvesprieku un liek ilgoties pēc tiešamības, kura slēpjas aiz tīmekļa plīvura.
Gribas gan tikties ar cilvēkiem, gan ienirt dabā.
Lai gan šovasar, pateicoties vakcīnām, ir cerības atkal brīvāk kontaktēties ar radiem un draugiem, jāatceras, ka vīruss ir viltīgs un atgriezties pirmspandēmijas dzīves ritmos vēl nevarēsim.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.