Jaunā distanču slēpotāja Patrīcija Eiduka (20) marta sākumā Latvijai atnesa nebijušu panākumu — 4. vietu pasaules junioru čempionātā. No pjedestāla viņu šķīra tikai nieka 1,6 sekundes. Kas ir jaunās sportistes spēks un aizmugure?
Braucot uz Kokneses novada Vecbebru ciemu, vēl neaptveru, kā man ir paveicies. Patrīciju Latvijā nevar sastapt bieži — tikai iepriekšējā dienā viņa ir atgriezusies no pasaules junioru čempionāta Vācijā, bet jau pēc trim plānots doties uz sacensībām Zakopanē Polijā, pēc tam — Slovākijā. Tiesa, marta vidū jaunā situācija ar koronavīrusu plānus mainīja un sportiste atgriezās Latvijā.
Šāds grafiks ir viņas ikdiena — mājās sanāk būt reti. Ja būtu sniegs, varētu trenēties tepat, taču šoziem sniega nebija. Nācās braukt uz Igauniju, kur tiek uzturētas slēpošanas trases. Pirms diviem gadiem Patrīcijai bija iespēja sezonu pavadīt Igaunijā bāzētās komandas Team Haanja sastāvā, bet šosezon viņa trenējas Polijas komandā olimpiskās čempiones Justinas Kovaļčikas uzraudzībā. Tomēr visu jaunās slēpotājas karjeru galvenais treneris ir bijis viņas tētis Ingus Eiduks.
Meklējot internetā informāciju par Patrīciju, nebeidzu brīnīties. Labākā Latvijas distanču slēpotāja, pirmā latviete, kam izdevies sasniegt pasaules ranga simtnieku, marta sākumā izcīnījusi ceturto vietu pasaules junioru čempionāta 15 km sacensībās brīvajā stilā ar masu startu Vācijā, 2018. gadā 18 gadu vecumā pārstāvējusi Latviju ziemas olimpiskajās spēlēs Phjončhanā, kur 10 kilometru brīvā stila distancē uzrādījusi augstākos Latvijas rezultātus kopš neatkarības atjaunošanas… Viņai ir tikai 20, bet sportiste jau pārraksta Latvijas distanču slēpošanas vēsturi. Iztēlojos, ka tūlīt satikšu īstu supersievieti, bet, kad durvis atver smalkā, gaišā un ēteriskā Patrīcija, esmu pārsteigta. Taču nākamo stundu laikā sapratīšu — panākumu atslēga ir nevis muskuļu kalni, masīva miesasbūve un šerpa, strauja daba, bet gan milzīgs darbs un spēcīgs raksturs.
Slēpotāju armija
Patrīcija un viņas mamma Anita uzņem silti un ieved telpā, kur noris mūsu saruna. Istaba ir pilna ar medaļām, balvām un dažādām piemiņas lietām no sacensībām. Patrīcijai ir savs plaukts, un, kad jautāju, vai ir saskaitījusi, cik balvu un medaļu tajā ir, viņa pasmejas — pirms diviem gadiem tikusi līdz simtam un tālāk vairs neskaita. Citā plauktā stāv pat olimpiskā lāpa no Turīnas olimpiskajām spēlēm — brālis Krists, pateicoties brāļa Nila uzrakstītajai esejai, izturēja konkursu un izcīnīja lāpneša godu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.