Dailes teātra izrāde Iemīlējies Šekspīrs ir stāsts par mīlestību un mākslu
Deviņdesmitajos gados kino tā bija populāra romantiskā komēdija. Lī Hola adaptācija, kas ir pamatā arī Dailes teātra izrādei Iemīlējies Šekspīrs, ir veidota pēc Marka Normena un Toma Stoparda kinoscenārija. Tie, kas filmu redzējuši, varbūt atcerēsies, ka melodramatiskā pasaka savulaik aizrāva skatītājus tā, ka Gvineta Paltrova par Violas lomu (tomēr, daudzuprāt, gluži nepelnīti) ieguva Oskaru. Bet pārsteidzošā kārtā salds eskeipisms nav viss, ko piedāvā Rolanda Atkočūna izrāde.
Šekspīra stāsts saaužas no diviem pavedieniem. Pirmais ir romantisks un vēsta par Vilu (tas ir, Viljamu) Šekspīru, kuru piemeklējusi radoša krīze. Kas nepieciešams māksliniekam, lai pievilinātu iedvesmu? Skaidrs, ka mūza, un tādas Šekspīra ceļā gadās pat divas — apburošā Viola de Lesepsa un talantīgais iesācējs aktieris Tomass Kents. Paies krietns brīdis, kamēr varonis sapratīs, ka abi īstenībā ir viena būtne, un pa to laiku luga jau būs izspēlējusies ar Šekspīra citātiem, atsaucēm uz Elizabetes laikmeta vēstures klišejām un varbūt tikai interesentiem pazīstamiem angļu teātra faktiem.
Tas arī ir otrais, filmā mīlas stāsta krietni fonā aizbīdītais Šekspīra sižets — kaut kas starp postmodernu rotaļu un kultūras vēstures stundu, kas ļauj labi justies gan tiem, kuri Eivonas gulbja citātus zina no galvas, gan tiem, kuri Džuljetas vai Mārlova vārdu pieminam dzird pirmo reizi. Režisors Atkočūns no abām līnijām izvirpinājis vēl trešo sižetu, kas izrādes otro cēlienu paceļ pāri vienkāršai izklaides repertuāra vienībai. Lai gan taisnības labad jāatzīst, ka līdz tam skatītājam tomēr vajag izturēt.
Iemīlējies Šekspīrs ir tumša izrāde, tas ir, tumša, draudīga Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijā parādās tā pasaule, kas nav saistīta ar mākslu vai spēli. Dailes skatītājam par laimi, izrādes tēli ir gluži vai apsēsti ar teātri, tāpēc uz tumšā fona drīz vien parādās neikdienišķi spilgti akcenti. Komētai līdzīgi Ilzes Vītoliņas kleitās liesmo Indras Briķes Elizabete I, mūžīgi pati sevi spēlējošā valdniece. Uz pelēkā skatuves podestāriju fona spilgti izceļas epizode, kad izrādes varoņi izspēlē Romeo un Džuljetas pirmizrādi, aktieriem piepeši uzzibot baltās drānās. Bet Violas pasaule gluži vai izsprāgst uz skatuves ekstravaganti pārbagāta, mežonīga dārza izskatā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.