Slepeno bunkuru, no kura X stundā kompartijas komiteja var vadīt Latvijas republiku, uzcēla 1982. gadā. Meklēja darbiniekus, vēlams — ģimenes. Ludmila ar vīru dzīvoja Balvos, par vakancēm Līgatnē uzzināja no paziņas. Izturēja atlasi, parakstīja dokumentus par informācijas neizpaušanu. Viņa kļuva par administratori atpūtas kompleksā, kas maskēšanās nolūkos uzbūvēts virs pazemes bunkura, vīrs bija šoferis. Pirmoreiz atbraukuši, ar izbrīnu skatījās, kas paslēpies meža vidū pie Gaujas. Lielas garāžas, darbinieku dzīvojamās mājas, ēdnīca, katlumāja, attīrīšanas iekārtas, pat ūdenstornis! Teritorijai apkārt sēta, kustību kontrolē sargs. 23 gadus veca, beigusi tirdzniecības skolu, Ludmila bija vīlusies padomju tirdzniecības sistēmā, kurā noteikumus diktē preču deficīts, gribēja dzīvē kaut ko mainīt. Uz Līgatni pārcēlās ar mazuli, jau gaidīja otru.
Tagad bērni izauguši, bet viņa joprojām strādā Rehabilitācijas centrā Līgatne, tas izveidots padomju specsanatorijas Gauja vietā. Ir Klientu daļas vadītāja, pārzina arī gidu darbu, kas tūristiem izrāda pazemē ierīkoto atomkara monstru. Īpašos gadījumos, piemēram, žurnālistu vizītēs, Ludmila pati vada ekskursijas. Tagad piedzīvotais liekas kā sapnis.
«Armijas ģenerāļi, ministri ar ģimenēm te brauca atpūsties. Numuri atbilstoši rangam — specluksusa, luksusa un parastie — vienmēr bija gatavi. Lielākos ministrus veda šoferi ar volgām. Administratorēm, apkopējām, oficiantēm restorānā bija formas, frizūras skaisti sataisītas,» atceras darbiniece. Arī tad, kad nebija viesu, ierindā atradās 80 cilvēku. 2000 kvadrātmetru bunkurā, kas izbūvēts deviņus metrus zem zemes, 24 stundas diennaktī pie pults sēdēja dežuranti. Tie bija atvaļinātie virsnieki, kas tolaik gāja pensijā jau 45 gadu vecumā. Sanatorijas personālam bunkurs tika slēpts. Noslēgta sabiedrība, maz kontaktu ar vietējiem. Toties skaista daba, izcila pārtikas apgāde. «Nemaz nerunājot par desu, no filejas taisījām šašliku,» Ludmila iesmejas. «Vienreiz nedēļā bija bufetīte, kurā dabūjām visādas gaļas, bet apkārtējie Līgatnē mūs ciest nevarēja. Braucām uz veikalu, kad izlika importu, jo zābakus un kleitas jau te netirgoja. Un viņi pārmet: ko jūs te darāt?»
Par laimi, bunkura izmantošanu tiešajam mērķiem darbiniekiem nenācās piedzīvot. «1985. gadā bija Vissavienības trauksme, tad bunkurā sabrauca 150 cilvēku. Bet mums uz darbu nebija jāiet. Sēdējām mājās, logus aizlīmējām ar papīra strēmelēm. Zinājām, ka tās ir mācības.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.