Vada jogas nodarbības
Kad piebraucu pie Salacgrīvas Tūrisma informācijas centra, Kristaps (28) iznāk mani sagaidīt auto stāvlaukumā tērpies šortos un basām kājām, kaut āra tempe-ratūra ir tikai knapi pāri nullei un pūš stindzinošs vējš. Viņš tā staigājot visu gadu un ar savu izskatu šokējot vietējos iedzīvotājus — dažreiz viņam tādam pusplikam pat neatņem sveicienus, vairāk noskatās pakaļ un groza galvu. Tāda attieksme Kristapu neuztrauc — viņš ir dzimis mazpilsētā, tepat arī uzaudzis un ir pieradis pie vietējām īpatnībām. Kad abi ar sievu līdz ar bērniņa pieteikšanos nolēmuši atgriezties dzimtajā vietā, esot pat sagatavojuši īpašu rokasgrāmatu Kā uzvesties mazpilsētā, kur piefiksējuši tādus kā uzvedības noteikumus un attiek-smes veidošanas principus.
«Visi par tevi vienmēr visu zinās labāk nekā tu pats. Jautājums — vai tu ņem to galvā, vai ne? Vai tev ir svarīgi, kā tavs tēls izskatās citu acīs, vai tas tev traucē dzīvot? Man netraucē,» smejoties saka Kristaps. Daudz svarīgāks par klačām viņam ir vietējās komūnas atbalsts un tas, ka visi ir savējie. Pat tie, kas varbūt vēl nav savējie, ar laiku par tādiem noteikti kļūst, jo šeit nav iespējams nolīst malā un neiesaistīties. Salacgrīvā un netālajā Svētciemā dzīvo Kristapa un viņa sievas ģimenes, kaut senči nākuši gandrīz no visas Latvijas — Sēlijas, Latgales, Vidzemes.
Ikdiena Kristapam paiet Dabas aizsardzības pārvaldē, kur viņš strādā par kartogrāfu un pašreiz piedalās plaši apspriestajā biotopu skaitīšanas projektā, taču, kad visa diena nosēdēta pie datora un papīriem, viņam ir svarīgi kustēties, un viņš ir izveidojis jogas nodarbību kursu vietējiem iedzīvotājiem.
Par jogu sācis interesēties jau vidusskolā, tad studiju laikā Ģeogrāfijas fakultātē intensīvi apmeklējis nodarbības, meditējis, daudz lasījis speciālo literatūru un izgājis mācību kursus. Tagad viņš savas zināšanas nodod tālāk, trīs reizes nedēļā vingrojot kopā ar Salacgrīvas dāmām. Dažreiz atnāk arī pa kādam kungam. Viens no viņa jogas pulciņa pamatprincipiem — cienīt katra dalībnieka individuālās robežas un iespējas, te nenotiek nekāda pārstaipīšanās vai piespiešana uz lielām slodzēm, arī jogas filozofijā viņi tikai «iemērc pirkstus». Šis pasākums ir bezmaksas, taču, laikam ejot, paši dalībnieki esot sākuši piedāvāt naudu, jutušies neērti, un Kristaps pateicis: «Labi, lai iet divītis.» Mazliet nopelnīt sanāk, vadot vingrošanas nodarbības kooperatīvā Brīvais vilnis, taču nauda neesot tik svarīga, galvenais ir process un iesaistīšanās.
Jā, jogas pasniegšana Kristapam ir hobijs, un ir reizes, kad pašam nemaz negribas doties uz nodarbībām, ir slinkums vai citas lietas šķiet svarīgākas, taču panīkumā viņš sev vienmēr atgādina Mazā Prinča principu — ja esi pieradinājis, tev ir pienākums un atbildība. Cilvēki uz Kristapu paļaujas, un tā viņam ir lieliska motivācija neieslīgt rutīnā. Turklāt, kopīgi meklējot atbildes uz jautājumiem, kas radušies nodarbību laikā, veidojas ļoti spēcīga kopības sajūta — «nav vairs tā bezcerība, ka esi vientuļais karotājs».
Palikt Rīgā Kristaps nav gribējis, kaut tādas iespējas pēc studijām bija — viņš par visām varītēm tiecies atpakaļ uz Salacgrīvu, apmeties tuvāk vecākiem un pat veselu gadu diendienā braucis uz darbu galvaspilsētā. Rīgā smirdot, savukārt te ir jūra, svaigums, plašums, pūš vējš un ir lieliska iespēja izpausties. Mazpilsētas šarms ir tieši tajā, ka ne biznesa dzīve, ne kultūra nav pārsātinātas, un, ja vien tev ir ideja, tu kusties un darbojies, tad ir visas iespējas kaut ko ievērojamu paveikt. Protams, ne visiem tas ir pašsaprotami — ilgus gadus galvenais vietējās dzīves organizētājs bija zvejnieku kolhozs Brīvais vilnis — tāds kā lielais tētis, kas par visu parūpējās, noteica, kas un kur notiks. Tagad vairāk jāpaļaujas uz savu iniciatīvu, un vecākajai paaudzei ar to ir grūti. Tomēr Kristaps redz, ka ar paaudžu maiņu viss pamazām sāk iet uz labo pusi — ir diezgan liela sabiedrisko organizāciju aktivitāte, atbalsts no pašvaldības, pēdējos gados ir uzbūvēti volejbola laukumi, veikparks, tenisa korti.
«Protams, kā varoni te nevienu uzreiz neuzņem un sapņu pilis nepasniedz. Ir ļoti daudz jāstrādā un jādarbojas pašam, un var gadīties, ka sanāk vilties, bet šeit ir ļoti daudz iespēju, ko darīt, kur izplesties.»
Arī vietējie jaunieši ir aktīvi. Kad Kristaps ar domubiedriem piedalījās projektu konkursā Iedzīvotāji veido savu vidi, kurā no pašvaldības varēja iegūt līdz tūkstotim eiro, un pēc tam veica pagalma labiekārtošanas darbus pie divām dzīvokļu mājām, jaunieši labprāt iesaistījās darbos — visi kopā veidoja kāpšanas sienu, ierīkoja soliņus, apzaļumoja pagalmu, ieraka zemē stabus, lai varētu izveidot tā sauktās slackline — ļurkanās lentes, uz kurām veikt līdzsvara vingrinājumus.
Viens no Kristapa hobijiem ir piedalīšanās Amber Race Swimrun starptautiskajās sacensībās, kuras pēc Zviedrijas modeļa izveidojuši vietējie salacgrīvieši. Tās ir diezgan ekstrēmas sacensības, kurās skriešanas un peldēšanas posmi mijas viens pēc otra. Kopējā distance tautas klasē ir 18 kilometru, no kuriem aptuveni trīs jānopeld. Peldēšana notiek gan Kuivižu ostas akvatorijā, gan Salacā, gan jūrā. Kristaps ne tikai pats piedalās, bet arī kā brīvprātīgais palīdz sacensību organizēšanā, un viņš iedrošina ikvienu iesaistīties arī tad, ja ar peldēšanu neesi īpaši labos draugos — trasē var izmantot jebkādus palīglīdzekļus, ja vien tie nav motorizēti, piemēram, peldvestes un pleznas. Grūtākais šajās sacensībās esot nevis ieniršana pavasara aukstajā ūdenī, bet gan skriešana hidrotērpā karstā saulē, kāda parasti ir maijā.
Šī rudens Kristapa izaicinājums ir sākt norūdīšanos — iet aukstā dušā un vēl ilgāk staigāt basām kājām. Vaicāts, vai viņam patiešām nav auksti, Kristaps atsmej, ka drīzāk karsti no tā, ka augšpusē satuntulējies — plikās kājas esot lielisks veids, kā lieko karstumu novadīt un iegūt papildu enerģiju.
Kāpēc Salacgrīva?
Te ir ģimenes un sakņu sajūta, te visu pazīstu, un man ir svarīga vietējā kopiena.
Moto: neuztraucies, neieciklējies un atrodi pozitīvo jebkurā situācijā.
Pagaidām nav neviena komentāra