Jaunā Rīgas teātra izrāde Lakstīgalu māja – ironiska kriminālspēle
Savai debijai režijā aktrise Kristīne Krūze izvēlējusies it kā nepretenciozu, bet stilīgu materiālu – Agatas Kristi kriminālstāstu. Raksturojot iestudējumu reklāmas vārdiem – tas ir izklaidējošs populāras «vieglā žanra» rakstnieces darbs ar seriālu aktrisi (izrādē spēlē Sandra Kļaviņa) galvenajā lomā. Un publika uz piedāvājumu ir atsaukusies sirsnīgi: Lakstīgalu māja ir izpārdota. Jaunajā Rīgas teātrī izklaidējošu izrāžu tikpat kā nav, Latvijā nez kāpēc maz iestudē detektīvžanra darbus (bet tie šobrīd ir megapopulāri), tāpēc skaidrs – izrādei būs veiksmīgs mūžs. Taču vairāk par šo gandrīz vai tehnisko konstatējumu, protams, intriģē jautājums – kā izdevusies aktrises debija režijā?
Izrāde stāsta par kādas jaunlaulātas sievas piepešo atklāsmi: viņa par vīru nekā nezina. Stāsta burtiskā nozīmē, jo Kristi darbs nav dramatizēts – Sandra Kļaviņa, lai arī iemiesojas galvenajā varonī Aleksā, tomēr nepārtrauc runāt par viņu trešajā personā un brīžam pārmetas tēlot arī, piemēram, vīru vai dārznieku, kad Kristi varoņi savstarpēji sarunājas. Sandra Kļaviņa spēlē artistiski, netaupot krāsas un spilgtus groteskus triepienus, nebaidoties izskatīties smieklīga vai nepievilcīga, tāpēc iesākumā, aizraujoties ar aktrises koķetērijas virāžām, šī izrādes īpatnība nekrīt acīs. Kad iekrīt, tā vispirms liekas veiksmīgs atradums. Taisnība taču, ka Kristi darbus bieži lasa nevis sižeta, bet gan stila dēļ. Tāpēc, stāstu dramatizējot, britu kriminālguru tēlojumus neizbēgami nāktos īsināt, aizstājot ar konkrētu darbību. Tomēr ar laiku radioteātra piegājiens apnīk. Taču, skatītājam par laimi, tieši tad izrādās, ka Krūzes režijas darbs nav tik vienkāršs – ārpus runātā teksta eksistē vēl cits stāsts.
Vidi, kurā notiek izrāde, režisore veidojusi kopā ar Austru Hauku, un spēles telpā atrodas tikai rakstāmgalds, divi krēsli, kafijas galdiņš. Toties telpu cieši iekļauj sienas, kas apgleznotas ar pin up bildītēm. Ar Otro pasaules karu ikoniski sasaistītas, savulaik – viegli pornogrāfiskas, mūsdienās – stilīgi kičīgi attēli ar pusapģērbtām meitenēm koķetās pozās, komentē aptuveno darbības laiku. Bet – ne tikai. Uzmanību saista tas, ka dāmas plakātos redzamas, tikai un vienīgi apdarot mājas soli. Sekss un mājsaimniecība: tēmas ir gluži kā sienas, kas izrādes telpu sašaurina līdz klaustrofobiskiem apmēriem, vai kostīmu mākslinieces Janas Čivželes kleitiņa, kas iežmiedz aktrisi – it kā stilīgi un smuki, tomēr acīmredzami nekomfortabli. Šis nav tas pin up, kas patīk feministēm – sievietes ķermeni glorificējošs, atbrīvojošs. Skatījums ir rotaļīgs tikai virskārtā un ar laiku sāk izrādes varoni nomākt. Taču Lakstīgalu māja iegūst nepārprotamu zemtoni: tā stāsta par sievietes sociālajām lomām un spēju (vai nespēju) ar tām sadzīvot.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.