Antra un Guntis Sirmie desmit gadus audzēja bioloģiskos dārzeņus, taču pirms gada kļuva par bioloģiskajiem ražotājiem. Šoruden gatavotie konservi, zaptes un sulas jau «dzīvo» Rīgas lielveikalos
Pavārs Mārtiņš Sirmais pēc divdesmit gadiem. Tāds ir pirmais iespaids, ieraugot Gunti Sirmo, zemnieku saimniecības Kronīši saimnieku, stāvam savā sētā Limbažu novada Viļķenē. Līdzība ir acīm redzama. Guntis ir Mārtiņa tēvabrālis un tieši pēc pavāra Sirmā ieteikuma Kronīšos sāka audzēt dārzeņus. Vēlāk arī gatavot savus konservus. To recepšu autore ir Antra Sirmā, Gunta sieva.
Pievārēt krīzi
Guntis un Antra vispirms parāda klēti. Tā datēta ar 1922. gadu – tik senas ir dzimtas mājas. Martai un Robertam Sirmajiem ģimenē auga trīs dēli un viena meita. Jaunākais, Guntis, sāka te saimniekot 90. gadu sākumā. Pirms tam ar sievu Antru un trim bērniem dzīvoja Viļķenes centrā, dzīvoklī. Kad vecāki nogura no smagajiem lauku darbiem, dēls ar ģimeni pārcēlās uz dzimtas mājām. Guntis strādāja par starppilsētu autobusa šoferi, Antra par latviešu valodas skolotāju Viļķenē. Vēlāk izveidoja savu uzņēmumu – mūžizglītības centru Rīgā. Pedagogi un bibliotekāri kursus labi apmeklēja līdz 2008. gadam, kad iestājās krīze. «Tas bija grūts laiks. Cilvēki vairs nenāca. Man pat uzkrājās pārāds par telpu īri,» Antra atceras. Kādu dienu ciemos atbrauca Mārtiņš un mudināja: zeme ir, audzējiet dārzeņus, dodiet man uz Istabu. Tobrīd viņš strādāja Rīgā, galerijas Istaba bufetē, un sāka vadīt raidījumu televīzijā. «Es biju ar mieru, jo no bezdarbības sajuktu prātā. Mēs ar Gunti esam darbaholiķi,» saka Antra.
Zaķis nograuž
Sirmie sāka ar burkānu un kartupeļu audzēšanu. «Tas nemaz nav viegli. Tā tik šķiet – ieliec zemē, un būs. Liela nozīme ir laika apstākļiem,» stāsta Antra. Ja ar slimībām un kukaiņiem vēl kaut kā var cīnīties, tad ar sauli un lietu – nekādi.
Jau vairākas vasaras Antra karo ar zaķiem. Pērn tie nograuza kāpostus. «Šogad zaķis uzmetās uz bietēm. Man nav nevienas bietes. Ko darīt – naktī sēdēt ar bisi?» Antra smaida. Viņa vairs neaudzē arī salātus. Jo neizdodas. Kad Mārtiņam vajadzēja Istabas bufetei dažādu veidu salātus, Antra saprata, cik sarežģīti ir izaudzēt, piemēram, romiešu lapas. «Jā, es varu atklāti pateikt, ka joprojām nemāku izaudzēt salātus,» smejas Antra.
Tagad tīrumu platības samazinātas un saimnieki necenšas izaudzēt visu. Guntis piebilst, ka viņu zeme nav pateicīga visu veidu dārzeņiem. Mālaina. Smagnēja. Dārzeņus Rīgas restorāniem zemnieku saimniecība Kronīši vairs nepiegādā, jo nogurdināja ikdienas braukāšana uz galvaspilsētu. Tagad audzē tikai to, ko vajag konservu pagatavošanai: burkānus, kāļus, tomātus, sīpolus, kabačus, kartupeļus. Pašu siltumnīcā aug tomāti un pārtop par tomātu mērci pēc Sirmā receptes, bet tomātiem želejā tiek iepirkti tomāti no Latgales saimniecības Mežvidi. Tos, tāpat kā mērci, Kronīši netirgo ar bioprodukcijas marķējumu.
Par konservu ražošanu Sirmos «piespieda domāt Eiropa». Bioloģiskajiem zemniekiem ES atbalsts sākotnēji bija par to, ka kaut ko audzē, taču, ja neko neražo, subsīdijas kļūst krietni mazākas. «Sākumā tas mums nāca kā slogs,» atceras Antra. Dokumentu kalni, dažādas pārbaudes, projektu rakstīšana, lai iegūtu līdzfinansējumu vecās kūts renovācijai par ražotni. «Negribējām līst kredītos. Ļoti,» Antra stāsta, kāpēc projektu pieteica tik nelielu, ka ēkā pat neievilka centrālo apkuri. Ziemā tur strādāt nevar. Spraigākais darbs viņiem gan arī ir vasarā un rudenī. Brīžam sanāk, ka darbi sakrīt vienlīdz daudz uz lauka un ražotnē. Ja labs laiks, tad jānovāc raža, tajā pašā laikā – jātaisa konservi no novāktā. Ogas un tomāti bojājas ātri, tāpat āboli un cidonijas. Kad tie ir pašā labumā, jāspiež sula, jāpasterizē.
Kronīšos ir trīs darbinieki: Guntis, Antra un Ina, kurai ir arī sava saimniecība. Sirmie paši visu piegādā veikaliem, brauc pirkt stikla burkas un etiķetes. «Loģistika mums ir rūpīgi plānota, jo katram ir arī otrs darbs. Tas nodrošina regulārus ienākumus,» Antra stāsta. Ik dienu jāskatās kontā, vai būs nauda, par ko nopirkt burkas, jo no konservu pārdošanas ieņēmumi gaidāmi tikai rudens beigās. Antras otrs darbs ir kursu pasniegšana – nedēļas pirmajā pusē viņa dodas uz Rīgu, bet Guntis ir šoferis uzņēmumā CATA maršrutā Rīga-Limbaži-Rīga. «Tikai ar darbu laukos es sajuktu prātā,» smejas Antra. Gribas uz Rīgu, cilvēkos.
Uz malkas plīts
«Te tapa pirmā tomātu mērces recepte. Mārtiņš joprojām neļauj to gatavot uz gāzes plīts,» uz malkas krāsni rāda Guntis. Antra atceras, ka todien ciemos bija žurnāliste Signe no žurnāla Garšīgi un Mārtiņš domājis, kādu ēdienu uztaisīt. Mazajā virtuvītē uz malkas plīts sācis vārīt tomātu mērci. Sanākusi laba. Spriedis, ka tā varētu noderēt restorāniem. Nevis parasts kečups, bet pēc konsistences tomātu pastai līdzīga dabīga mērce. Tagad vairs Kronīši Mārtiņa Sirmā restorāniem neko nepiegādā, jo tik bieži uz Rīgu nebraukā.
Savukārt Kalnciema kvartāla restorānam Māja ved dažādus ievārījumus. Piemēram, jāņogu. «Kad to pasūtīja, es domāju – paši tādu neēdam, bet pamēģināšu. Izdevās,» atceras Antra. Vēl viņu produkcijas labi noņēmēji ir Svaigi.lv un tiešās pirkšanas pulciņi. Burkas no Limbažu novada redzamas arī lielveikalu plauktos, kur rindojas Latvijas zemnieku ražojumi.
Patlaban ražotnē smaržo cidonijas, jo Ina vāra sīrupu. Būs kompots no cidonijām, ķirbjiem un biocukura. Kompots garšojot pēc ananasa. «Ķirbji šogad labi,» saka Antra un rāda uz milzeni, kas sver 35 kilogramus. Katru gatavo burku liek pasterizēties aptuveni 100 grādos. Pēc tam katra jāizceļ. «Tas ir roku darbs. Nav mums te līnijas kā lielā ražotnē,» Antra rāda. Pēc tam uz katras burkas jāuzlīmē etiķete. Kad tās beidzas, jābrauc uz Limbažiem drukāt. No nākamā gada spēkā būšot jauni noteikumi, ka uz katra produkta jābūt tā uzturvērtībai. Tātad būs jāpasūta jaunas etiķetes vai arī līmēs blakus otru. «Nezinu, cik maksās noteikt katras burkas uzturvērtību. Laboratorijās Rīgā iespējams to izdarīt, taču analīzes vienam produktam maksā ap divdesmit eiro.» Lielražotājiem ir pārtikas tehnologs, bet mums – nav,» raizējas Antra. Viņa tagad lasot dažādu literatūru un konsultējoties ar citiem ražotājiem, lai saprastu, kāda ir katra produkta uzturvērtība. Viņu sortimentā ir aptuveni 30 dažādu izstrādājumu.
Zemnieku saimniecībā Kronīši ir ap 40 hektāru zemes. No tiem 10 hektāros plešas bioloģiskās auzas un rudzi, ko tirgo tuvējām biosaimniecībām, kurās aug aitas un liellopi. Antra arī sākusi audzēt bioloģiskās tējas. Ja par biosaimniecību kļūt nebija grūti, tad sakārtot dokumentus ar katru gadu kļūst sarežģītāk. Prasības pieaug. «Nevaram strādāt ar zaudējumiem, jo jāpilda saistības ar Lauku atbalsta dienestu. Lai dabūtu atbalstu, jāatrāda dokumenti, ka esam realizējuši savas tējas.»
Lielveikali ar katru gadu prasa aizvien vairāk konservu. Pērn Kronīšu noliktava tika iztukšota. Pietrūka ābolu sulas un marinēto gurķu. Pirktākie produkti jau gadiem ir tomātu mērce, marinētie gurķi un tomāti želejā. Bet kāpēc uz dažu burku etiķetēm ir biolapiņa, uz citām nav? Antra paskaidro, ka, piemēram, rudens salātos visi ir Kronīšu bioprodukti, taču rapšu eļļa tāda nav, tāpēc nedrīkst likt biomarķējumu.
Iepazīst pīlādžus
Paplašināt ražošanu Sirmie nedomā. Jau tagad ir pietiekami darba. «Ja gribas izdarīt par daudz, rodas stress,» saka Antra. Nav arī resursu, lai domātu par lielāku apjomu. Grūti atrast cilvēkus, kas gatavi ravēt. «Aizbraucu līdz centram, tur pieturā sēž pieci seši, kas it kā varētu to darīt, bet nedarīs. Viņi ir dežūrnieki,» saka Guntis. Arī visas saimniecības iekārtas un loģistika ir piemērota pašreizējam apjomam un maksimāli noslogotas. Guntis arī min, ka ekonomiskā situācija Latvijā nav prognozējama. «Varētu jau strādāt, ja nemāktu šaubas, kas būs rīt, parīt, aizparīt. Atkal pieauguši elektrības rēķini, atkal jāpārdrukā etiķetes,» viņš saka.
Uz zemnieku saimniecību Kronīši attiecas tie paši noteikumi, kas lieliem ražotājiem. Viņi nevarēja palikt mājražotāju statusā, jo tad netiktu iekšā lielveikalu ķēdēs. «Tad ar savu produkciju būtu jādzīvo pa tirdziņiem, bet tam mums nav ne laika, ne patikšanas,» saka Guntis.
Antra nākotnē raugās ogu virzienā. Šogad pirmo gadu strādās ar pīlādžiem – gatavos sīrupus un sulas. «Jaunas lietas ir jāizmēģina,» saka Antra un stāsta, ka brauc uz bioloģisko audzētāju semināriem un labprāt eksperimentē. Piemēram, pamēģināja gurķu audzēšanu siena ķīpās un uz speciālas bioplēves, kas rudenī izšķīst zemē. Gurķus nevajadzēja ravēt un, tiem bija silti visu vasaru.
Vaicāti, kā izdevies uzbūvēt tādu mazu uzņēmumu, Sirmie saskatās un parausta plecus. Nav īpaši par to domājuši. Abi atzīst, ka ir perfekcionisti. Mēdz pārtaisīt, ja nav apmierināti ar darbinieku paveikto. «Bet galvenokārt jau tāpēc, ka darām to, kas patīk. Dzīvojam vietā, kas piesaista,» saka Antra.
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Prieks, ka klientu kļūst aizvien vairāk un garšo mūsu konservi, zaptes un sulas, kas ražoti no pašu audzētiem dārzeņiem un ogām.
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Paļauties tikai uz vienu realizācijas vietu un sadarbības partneri. Reiz produkcijas saražojām tik daudz, ka galerijas Istaba bufetē nevarējām visu realizēt.
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Stingra laika plānošana, paredzot vietu arī saviem hobijiem, atpūtai un veselībai.
Komentāri (37)