Tēti, nopērc to māju!

Ko pilsētnieki meklē un atrod laukos? Aktieris un režisors Valdis Lūriņš lauku mājas nopirka, lai bērniem būtu, kur pavadīt vasaras. Viņam patīk stādīt: katram dēlam ir pa ozolam un visapkārt puķes

Kad Valdis Lūriņš mācījās 1. klasē, no skolas bija ekskursija uz Brīvdabas muzeju. Ieraugot guļbaļķu mājas, viņš nodomāja: «Man kādreiz tāda būs.» Par koka māju sapņoja vēl ilgi, arī dzīvodams hruščovkā Rīgā, prātoja, kā varētu vienu istabu izveidot no koka. Pagāja gadi trīsdesmit, un Valdis tika pie savas guļbūves. Ķiploka ezera krastā Alūksnes novadā. Aiz ezera jau sākas Gulbenes novads. «Šajā pusē vairs nav daudz guļbūvju. Mājai ir arī Vidzemei neraksturīgi lieli logi,» stāsta Lūriņš, sēdēdams pagalmā pie galda. Skatās uz ezeru, kas saulē spīd pāri pagalmam. Skaista vieta.

Bez elektrības

Kad Lūriņš pirmoreiz kā viesis ieradās Ķiplokos, tie piederēja Gulbenes Lauksaimniecības arodbiedrībai, ko vadīja nu jau mirušā aktiera Leonīda Grabovska mamma. Tas bija pagājušā gadsimta 70. gados. «Mēs ar Leonu tolaik mācījāmies aktieros. Vasarās te dzīvoja Leona brālis Romāns. Elektrības nebija, durvis ar drāti mūķēja ciet. Sākām vasarās braukt un dzīvoties,» stāsta Lūriņš. Tieši šeit tolaik jaunais dramaturgs Jānis Jurkāns pirmoreiz sveču gaismā draugiem lasīja lugu Pulkstenis ar dzeguzi, ko pēc tam iestudēja Nacionālajā teātrī.

Kad arodbiedrībai nomainījās vadība, Ķiploki palika pavisam tukši. Ziemā māju regulāri uzlauza un izlaupīja. Valdis turpināja vasarās braukt un centās sakopt. Bieži vien līdzi bija meita Dita, tagad Nacionālā teātra aktrise Dita Lūriņa-Egliena. 80. gadu sākumā arodbiedrības vadītāja ieminējās, ka laikam māja būs jāpārdod. «Ditai bija gadi četri, un viņa teica: «Tēti, nopērc to māju!» Naudas man nebija. Protams, es arī gribēju šo māju.» Valdis stāsta, ka ilgi kombinējis, līdz izgudrojis, kā. «Afēra bija stipri pozitīva, ar mammas piedalīšanos.»