Vēstule cilvēkam iemieso tehnisku perfekciju, bet Vilsona/Barišņikova izrādes lielākā vērtība ir zaudētās mīlestības sāpes
Pagājušajā nedēļā Rīga piedzīvoja karsti gaidītas viesizrādes – režisora Roberta Vilsona Vēstuli cilvēkam, kurā slavenā krievu baletdejotāja Vaclava Ņižinska dienasgrāmatu izspēlē Mihails Barišņikovs. Pasaulslaveni ir visi trīs, bet pret Barišņikovu Rīga jūt īpašu kaisli – kā pret pazudušo dēlu, kurš «atradās» pērn Alvja Hermaņa izrādē Brodskis/Barišņikovs. Lai gan arī ārpus tā Roberta Vilsona Vēstule cilvēkam Rīgā ir notikums.
Vilsons ir mākslinieks, kas pasaules teātra topā ir piecdesmit (!!!) gadus. Viņa izrādēm raksturīgs īpašs stils: krāšņu, asprātīgu vizuālo un skaņas impulsu labirints, kurā aktieri sakārtoti drīzāk pēc glezniecības (krāsu, formu, ritma), ne teātra likumsakarībām. Neuzmanīgāki skatītāji mēdz apgalvot, ka Vilsona darbi esot pārlieku līdzīgi (tiešām, fotogrāfijās izrādes var sajaukt), bet viņi kļūdās. Vilsona «sāls» slēpjas sarežģītās zīmju sistēmās, kur bez vārdiem režisors risina nereti sāpīgas problēmas: par cilvēka dabu, mākslu, vientulību. Pēdējā laikā aizvien biežāk arī par to, kas notiek aiz cilvēka dzīves robežām (par Dievu, likteni, kosmisko kārtību).
Vēstule cilvēkam ir neliela izrāde, un tā nav salīdzināma ar režisora megaprojektiem Berlīnes ansamblī (tur top filozofiski traktāti: Šekspīra soneti, Pīters Pens, Fausts, Trīsgrašu opera). Vēstuli cilvēkam nevar samērot arī ar Daniila Harmsa Veceni, izcilu krievu absurda klasikas iestudējumu, kurā Barišņikovs spēlēja kopā ar Vilemu Defo. Rīgā rādīto Vilsona izrādi drīzāk var nosaukt par miniatūru.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.