Katrs, kuram gadījies izspiest no tūbiņas tā pavairāk zobu pastas, zina – dabūt to atpakaļ nav reāli. Tāpat kā apturēt aizsviestu akmeni. Šīs sadzīviskās gudrības ir spēkā arī lielajā politikā. Tikai politiķiem reizēm patīk atgriezties bērnībā, kad viņi to vēl nezināja. Viņi mēdz runāt tā, it kā vārdus varētu paņemt atpakaļ. It kā politikā vārdi jau nebūtu darbi, kas rada sekas.
Šādas pārdomas raisīja skaistais Jāņu rīts, kad uzzināju Brexit rezultātu. Bija piepildījušās nevis klusās cerības, bet ļaunākās aizdomas. Emocijas uzbango – nu kāpēc ES iekšienē ir jādrupina mājas pamati, ja apkārt jau netrūkst ķirmju, zagļu un dedzinātāju? Kāpēc tik lētticīgi jānorij populistu pārspīlējumi un pat meli? Kāpēc cilvēki domā, ka var atgriezties pagātnē? Kāpēc tic, ka no pasaules problēmām var norobežoties, vienkārši ievelkot krustiņu balsošanas biļetenā?
Norimstot emocijām, mani «kāpēc?» mainījās. Kāpēc ES ir kļuvusi tāda, no kuras grib šķirties ne jau tikai briti, bet ievērojama daļa pilsoņu arī citās dalībvalstīs? Kāpēc miera, vienotības un labklājības ideja ir apsūbējusi un tā vietā ES daudzu pilsoņu acīs pārvērtusies par atsvešinātu «superbirokrātiju», kas pārdala (un izšķiež) naudu un sacer bezgalīgus regulējumus? Ja man kā daudz no ES ieguvušas dalībvalsts pārstāvei būtu jāpārliecina kaut vai viens brits par Eiropas vienotības jēgu, vai latviešu argumenti par labu ES ātri vien neizklausītos tikpat savtīgi kā britiem pret to?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.