Mediju politikas veidotājs Roberts Putnis revolūciju nozarē nesola, kaut atzīst – vidusmēra žurnālists Latvijā pašlaik ir pērkams
Ola vai vista? Roberts Putnis piesauc senseno jautājumu, līdzībā skaidrojot saikni starp mediju profesionalitāti un politikas kvalitāti, un raiti uzveic omleti agrā piektdienas rītā kafejnīcā Index Cafe. Nesen apritējis simt dienu, kopš viņš iecelts Kultūras ministrijas mediju politikas nodaļas vadītāja amatā. Bijušais sabiedrības par atklātību Delna vadītājs, Parex klientu apkalpošanas centra vadītājs un apdrošināšanas kompānijas BTA Vācijas filiāles vadītājs pēc vairāku gadu prombūtnes atgriezies Latvijā un kļuvis par ierēdni. Amatpersonas statusam šķiet atbilstošas arī viņa atbildes – kamēr Putnis patur pie sevis privātpersonas viedokli. Viegli tas nedodas, jo viedoklis ir daudzos jautājumos. Arī par to, kādus jautājumus uzdodu. Pieredzes mediju darbā nav, bet, «manuprāt, tā ir priekšrocība, ka nāku no malas», viņš saka. «Man ir neatkarīga reputācija, esmu drusku atskabargas dabas. Varu mēģināt iegūt uzticību no dažādām pusēm.»
Putnis uzskata – pirmie mēneši apliecinājuši, ka viņš esot īstajā vietā. «Ministrijai bija vajadzīgs cilvēks ar sabiedrisko vajadzību redzējumu politikas veidošanā, ar pietiekami plašu un dziļu izpratni par mediju lietām.» Kā savu lomu viņš saskata «profesionāli argumentēt nozares vajadzības». Politiķu vidū jūt vēlmi risināt problēmas. «Tāds atbalsts mediju politikas veidošanai, kāds ir tagad, manuprāt, reti bijis šajos 25 neatkarības gados.» Labus vārdus velta priekšniekiem – politiski par nozari atbildīgās partijas Nacionālās apvienības politiķiem, «ar kuriem redzējums par mediju politiku absolūti sakrīt». «[Dace] Melbārde ir viena no spēcīgākajām kultūras ministrēm, kas mums ir bijušas. Ļoti čakls un godīgs cilvēks,» stāsta Putnis, uzsverot arī Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces pieredzi un zināšanas.
Uz jautājumu, vai kā valsts ierēdnis mediju jomā īsteno NA politiku, Putnis tiešu atbildi nesniedz, taču norāda, ka bez politiskā atbalsta nevienu ideju nav iespējams virzīt, lai cik labu. «Nevienu reizi neesmu saskāries ar kāda veida ietekmi, kur es redzētu, ka tas kaitē Latvijas mediju attīstībai,» viņš secina. Revolūciju mediju nozarē nesola, par savu pienākumu uzskata «līdzsvarot dažādās, brīžiem ļoti pretrunīgās nozares intereses un novest pie risinājuma, kas politiski ir sabiedrībai visizdevīgākais». Kāda būtu lielā bilde? «Es gribu atbildīgāku mediju vidi, es gribu kvalitatīvāku mediju vidi, es gribu neatkarīgu mediju vidi, bet arī tādu, kas apzinās savu atbildību, nevis tikai uzstājīgi atgādina par savu neatkarību, taču patiesībā neievēro tos pašus standartus pret sevi, ko pieprasa no citiem. To Latvijas žurnālistika dara, ieskaitot sabiedriskās raidorganizācijas,» saka Putnis. Žurnālistu darbu kritizē asi. «Ja mērām vidējo temperatūru Latvijas žurnālistikas atbildībā, caurskatāmībā un ētikas standartos, diemžēl žurnālisti, kas ņem naudu par saturu, ir absolūti vidusmēra žurnālisti – sākot no pierobežas, beidzot ar nacionālajiem medijiem,» Putnis turpina. Vai šāda prakse ir atbalstāma, ja jau Saeima raidorganizāciju uzrauga NEPLP amatā apstiprinājusi Daci Ķezberi, kura atklāti intervijā Ir atzinusi, ka ir veidojusi apmaksātus raidījumus? «Tas ir nenormāli [ņemt naudu], bet tas diemžēl pašlaik ir vidusmēra uzvedības modelis Latvijas žurnālistikā, un es neesmu dzirdējis no Ķezberes, ka viņa to aizstāvētu.» Pēc viņa domām, cita NEPLP locekļa Aināra Dimanta atlaišanas procesā žurnālisti pārspīlēti reaģējuši, politiķu vēlmi atlaist Dimantu sasaistot ar uzbrukumu vārda brīvībai. «Es pasaku atklāti – kopš Dimanta atlaišanas man darbs ir vieglāks. Attiecībā uz elektroniskajiem medijiem tagad ir iespējama saruna, jautājumu virzīšana, normāla komunikācija.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.