Viktorija Fomenko Maskavā uzauga līdzās Latvijas vēstniecībai, taču Rīgā nebija bijusi. Uz viņas vectētiņa jaunības pilsētu atveda dzejnieks Sergejs Timofejevs
Mums patīk ziema! Vajag kaut ko taisīt, organizēt, lai nebūtu skumji, iesaucas Vika. Zaļpelēkās acis mirdz dzīvelīgi kā pašas veidotā sudraba broša ar granātiem, kas piesprausta pie jakas. Šoziem nudien skumji nav. Tikko Spēlmaņu nakts balvu par libretu Nacionālās operas iestudējumam Mihails un Mihails spēlē šahu saņēma viņas vīrs, dzejnieks Sergejs Timofejevs. Līdz 6.decembrim Miera ielas salonā 20.gadsimts apskatāma Vikas, pilnajā vārdā Viktorijas Fomenko, juvelierdarbu izstāde Botāniskās etīdes. Taču savu dzimšanas dienu 6.decembrī viņa svinēs uz VEF Kultūras pils skatuves Berlīnes teātra Rimini Protokoll iestudējumā 100% Rīga. Maskaviete, kas pirms astoņiem gadiem ieradās Latvijā mīlestības dēļ, iekļāvusies izrādes algoritmu veidojošajā statistikā: būs viena no 100 cilvēkiem, kas proporcionāli skaitļiem pārstāvēs 658 640 rīdziniekus, atlasītus pēc tautības, dzimuma, vecuma, mājsaimniecības veida un rajona, kurā dzīvo.
Prom tikai mēnesi
«Mēģinājumā sanāca smieklīga situācija,» Vika ieminas. «Izrādes veidotāji bija izdomājuši, lūk, vajag pateikt, ka 4% rīdzinieku ir baltkrievi. Baltkrieviem vajag piecelties un padejot ar baltkrievu mūziku. Pēc tam 4% ukraiņu, 2% poļu, tad 39% krievu. Un tad izskanēja A nam vsjo ravno, a nam vsjo ravno*,» viņa kafejnīcā, kur sēžam, uzrauj populāro padomju multfilmu melodiju.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.