Ekscentriskais kinorežisors Pīters Grīnevejs (72), lai labāk izprastu sevi, nolēmis iemūžināt mākslas ģēnijus, arī Rīgā dzimušo Sergeju Eizenšteinu. Tas būs aktierkino, jo atšķirībā no dokumentālajām filmām tas neizliekas, ka stāsta patiesību
Intervija, kurai greznajā viesnīcā Grand Palace Hotel sākotnēji bija paredzētas tikai aptuveni 40 minūtes, izvēršas gandrīz pusotras stundas garā sarunā par kino, «Rīgas puiku Eizenšteinu», pašreizējām politiskajām nestabilitātēm un izglītotību. Grīnevejs aizvien ir enerģijas pilns, strādā pie trim (!) filmu projektiem par savu pielūgsmes objektu Sergeju Eizenšteinu un, kā allaž, ir revolucionāras apņēmības pilns kino pārvērst vizuālā mākslā un reizi par visām reizēm «pārgriezt tā saiti ar grāmatu bodi», atbrīvoties no «teksta» jeb stāstniecības kundzības.
Grīneveja cienītāji un tie, kas seko līdzi režisora «iznācieniem» medijos, festivālos, vai ir apmeklējuši viņa lekcijas festivālā Baltijas pērle, šīs frāzes, protams, atpazīs acumirklī. Tās līdzās citiem klasiķa skaļajiem, piedotiet, dažbrīd tendenciozajiem apgalvojumiem, piemēram, par to, ka «kino ir miris», «jūs īstu filmu nemaz neesat redzējuši» vai auditorijas bezierunu dēvēšanu par vizuālajiem analfabētiem ir no Grīneveja regulāri izmantoto tekstu vācelītes, kuras saturu režisors vārds vārdā mēdz atreferēt ar lomu spēlējoša aktiera precizitāti. Tā Pīters Grīnevejs savas «miniludziņas» nospēlēja nule par pašlikvdāciju paziņojušā festivāla Baltijas pērle veidotāju preses konferencē un lekcijā.
Pirms intervijas nodevos bailīgiem pareģojumiem, ka režisors šo atstrādāto tekstu sienu varētu uzsliet arī mūsu sarunā. Taču Grīneveja «autoatbildētāja» nodrillētās frāzes garajās, dažbrīd izsmeļošajās, bet šad tad arī politkorekti neko neizsakošajās atbildēs parādās reti. Man pretī viesnīcas barokālā interjera izcakinātajā kafejnīcā iecienītajā tumšajā uzvalkā un mūžam melnajā kreklā sēž ārkārtīgi cilvēcīgs, sirms vīrs, kas ar monumentālajām mākslas vēstures zināšanām izsauc te cieņpilnu apbrīnu, te rada mazvērtības kompleksus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.