Aizmirstiet par kārtējo trofejbildi pie dodžu pils – Venēcijā ir jāiet uz kino!
Līdz ar gadskārtējā Venēcijas kinofestivāla finišu pagājušajā svētdienā ir noslēdzies arī nozīmīgāko pirmizrāžu laiks Eiropā. Pasaulē vecākie kinosvētki divu vētrainu un filmu pieblīvētu nedēļu garumā stipri atšķiras no glamūra un sarkano tepiķu mekas Kannu kinofestivāla un vairāk par skaļiem vārdiem fokusējas uz pieklusinātākām autorkino lentēm. Filmu seansus cerībā pirmajiem atklāt kādu meistardarbu citu pēc cita ķemmē ne tikai žurnālisti, bet arī filmu entuziasti – Venēcijas kinofestivāls ir publikai atvērts un draudzīgs pasākums.
Lai gan kuplais tūristu skaits, kas pārsteidzoši kompakti ietūcījies šaurajās ieliņās, ir kārtējais apstiprinājums tam, ka neizturami fotogēniskajā pilsētā izklaižu netrūkst, kinofestivāla apmeklējums ir cienīgs kultūras papildinājums Venēcijas spozmei. Festivāla programmas filmas (to skaitā arī konkursa) – pasaules mēroga pirmizrādes – ir pieejamas gandrīz par sviestmaizi: biļete maksā no 8 līdz 30 eiro (protams, pieņemot, ka minētā sviestmaize ir tūristiem paredzētajā uzcenojumā). Turklāt bez garas un stresainas stāvēšanas rindā.
Savukārt pūļi, kas festivāla vērtību mēra pēc «pašiņiem» jeb «selfijiem», kas uzņemti ar zvaigznēm, šķiet, vēl aizvien nav novērtējuši Lido salā norisošā Venēcijas festivāla potenciālu. Te sarkanais tepiķis nepulcē satiksmi bloķējošus pūļus. Kāda satikta montāžas režisore ar vieglu smīnu konstatēja, ka nav atpazinusi svētā mierā garām slīdošo Alu Pačīno – viņu uz Venēciju bija «atvedušas» divas filmas: konkursa programmā izrādītā vientulības un zaudējuma drāma Manglhorns (Manglehorn) un Pazemojums (The Humbling), kurā Pačīno pašironiski nospēlē novecojuša, destruktīva aktiera lomu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.