Viestura Kairiša filma Pelikāns tuksnesī ir lielais stāsts par dzīvi – nāvi un augšāmcelšanos
Pirms filmas noskatīšanās internetā biju pamanījusi režisora Viestura Kairiša stāstījumu, kas tad tajā domāts un ko viņš gribējis pasaulei vēstīt, – Latgale kā Atlantīda, Latvijas atstātā, pazaudētā vai tā arī neatrastā un nenovērtētā zeme. Tāpēc gāju uz kinoteātri ar lielu skepsi. Kurš gan nežēlo un nežēlojas par Latgali – pelikānu, kas jau gadsimtiem baro Latviju ar savām asinīm. Tik pierasts, ka latgaliskais izpelnās ārceļotāju un pilsētas tūdaliņu uzmanību kā pēkšņi izrakta seno laiku manta tepat mirušā vectēva pamestās mājas bēniņos. Jo kuram īstam latvietim vectēvs vai vecāmāte nav no Latgales. Tikai aizbraukt ciemos nekad nav sanācis. Pēc ilga laika ieraudzīta, manta šķiet tik īsta un jocīga – kā tādu lai nefilmē.
Lai arī uzvārds Kairišs ir latgaliskas cilmes un nozīmē «kreilis», neiedziļinoties autora biogrāfijā un nezinot neko par iespējamo bērnību laukos, pieļāvu, ka tas būs kārtējais – aizbraucu, ieraudzīju džungļus un ērmus, pabrīnījos, safilmēju, samontēju, parādīju, māksla.
Punktu pielika tviterī lasītais, ka filmā esot sakolekcionētas skaistas pastkartes, kas tik izjusti savītas ar mūziku. Iedomājos – «mīliet manu dzimto kaktu, brauciet visi šurp» videorullītis ar smukiem skatiem, laimīgiem smaidiem. Saulrieti ezerā, zirgi pie baznīcas, māla podi un laimīgās ģimenes.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.