Dievs bija man uzticējis tādus darbus

Bijušais LPSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs uzsver – Latvijai pašlaik vissvarīgākās ir aizsardzība un sabiedrības saliedētība

Vislielāko ikdienas gandarījumu Anatolijs Gorbunovs gūstot no praktiskiem darbiem savā mājā Mārupē. «Redziet, malku esmu sagādājis,» bijušais LPSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs rāda uz pagalmā kārtīgi gar sētu sakrautajām savas «enerģētiskās neatkarības» rezervēm. Šādi darbi esot bezmaz vai «narkotika», un viņš varot priecīgi berzēt rokas par savu varēšanu, kad pēc dienu ilgiem pūliņiem izdevies saķimerēt salūzušu atslēgu. Viņa māja ne tuvu nav lepna muiža, pie kādām dažs politiķis Latvijā pamanījies tikt. Arī Krievijas pirmais prezidents Boriss Jeļcins, tajā ciemodamies 1991.gadā, esot secinājis, ka «tev te ir proletāriski», Gorbunovs atceras.

Runāt ar žurnālu pirms 1990.gada 4.maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas gadskārtas Gorbunovs piekrīt nelabprāt. Veselības problēmas traucējot koncentrēties ilgākai intervijai. Tomēr mūsu saruna raiti rit divu stundu garumā – arī par pašlaik notiekošo Ukrainā un Latvijā. Atminēdamies ceturtdaļgadsimtu senus notikumus, kuri tolaik risinājās neiedomājami strauji, Gorbunovs atzīst, ka pat viņam lāgiem sajūkot, kas un kad noticis, toties izstāsta arī tādas detaļas, kādas var zināt tikai notikumu tiešs dalībnieks.

Kad vaicāju par viņa, Daiņa Īvāna, Ilmāra Bišera un Viļņa Edvīna Breša braucienu uz Maskavu 1990.gada aprīlī, lai informētu PSKP ģenerālsekretāru Mihailu Gorbačovu par gaidāmo Latvijas neatkarības pasludināšanu, viņš izstāsta, ka izlēmuši «neizrādīties», ZIL limuzīnu, kas viņam pienācās kā LPSR AP priekšsēdētājam, atstājuši Sarkanā laukuma otrā pusē un uz Kremli devušies kājām. Caurlaidē «ilgi mocījāmies», jo tur neviens par šādu vizīti neesot neko zinājis, un «viņi nevarēja iedomāties tādu variantu, ka mēs iesim kājām Kremlī, kad ir speciāla mašīna».