Smaku, kas apgrūtina dzīvošanu cūku fermu tuvumā, Ulbrokā nevar just. Vismaz šajā gadalaikā, kaut gan tepat Rīgas pievārtē atrodas 17 tūkstošu cūku un mēnesī tiek saražots līdz 170 tonnu svaigas gaļas
Latvijā ir ap 30 tūkstošu sivēnmāšu, stāsta SIA Ulbroka valdes priekšsēdētājs Aivars Kokts. Tas it ļoti maz. Polijā – apmēram miljons, bet Krievijā tiekot būvētas fermas, kas paredzētas 100 000 sivēnmāšu.
Ulbroka ar saviem nedaudz vairāk kā 40 darbiniekiem, no kuriem cūkkopībā tieši nodarbināti tikai astoņi, pēc Latvijas mērogiem ir vidēji liela saimniecība. Toties tā ir vienīgā valstī, kas saņēmusi Pasaules dabas fonda atzinību, un pirmā Baltijā, kas virs cūku novietnes uzstādījusi gaisa filtru, un pērn uzbūvējusi arī savu koģenerācijas staciju. Tajā no cūku mēsliem iegūst biogāzi, ar ko ražo elektrību un siltumu, kas savukārt atgriežas atpakaļ cūku novietnēs.
Vaicāts, kāpēc latviešiem, kas cūkgaļu nesmādē, neveicas ar pašu cūku audzēšanu tik labi kā vāciešiem, dāņiem vai poļiem, Aivars Kokts pārsteidzošā kārtā kā galveno min nevis valsts atbalsta vai naudas trūkumu, bet gan zināšanas. «Lai pastāvētu un attīstītos, pirmām kārtām nepieciešamas jaunas tehnoloģijas, inovatīvi risinājumi. Vēl nepieciešama pieredze un iespējas jebkurā brīdī operatīvi saņemt vajadzīgo informāciju.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.