Spēle ar gāzi

Beidzot jāpasludina pašsaprotams mērķis – pārraut atkarību no Gazprom

Kad pirms diviem gadiem lietuviešu un igauņu žurnālisti enerģētikas diskusiju karstumā pārmeta Latvijai izdabāšanu Gazprom, kas, viņu skatījumā, kaimiņvalstīm neļāva vienoties par kopēja sašķidrinātās gāzes termināļa būvniecību Latvijā, tās likās ļaunas baumas vai vismaz kavēšanās pagātnē. Nu kā – mums taču ir valdība, kura stingri atbalsta integrāciju Eiropas struktūrās, turklāt brīva no oligarhu ietekmes un savā deklarācijā ierakstījusi «attīstīsim konkurenci dabasgāzes tirgū». 

Diemžēl kaimiņu kolēģi nav alojušies – Gazprom lobijs Latvijā joprojām ir apskaužami veiksmīgs. Uz Rietumiem orientētā, no oligarhiem brīvā Valda Dombrovska valdība pirms Ziemassvētkiem iesniegusi Saeimā (un Saeima konceptuāli atbalstījusi) Enerģētikas likuma grozījumus, kas pretēji deklarācijā rakstītajam gāzes tirgus atvēršanu pārceļ uz nezināmu nākotni. Pat ne uz 2017.gadu, kas ir Latvijas gāzes privatizācijas līgumā noteiktais monopola termiņš, bet līdz brīdim, kad Baltijas valstu un Somijas dabasgāzes sistēmas būs savienotas ar citām ES valstīm vai Gazprom gāzes piegādes proporcija samazināsies zem 75%. Gan potenciālie investori, gan politikas eksperti ir brīdinājuši – tas nenotiks nekad, jo kāpēc gan lai kāds ieguldītu naudu alternatīvās, ja ir risks, ka tirgus paliks slēgts.

Šī ilgstošā nespēja skaidri definēt spēles noteikumus un parādīt, kad un kā tiks restrukturēta Latvijas gāze, lai gāzes infrastruktūru varētu izmantot konkurējošām piegādēm, jau ir izgāzusi būtiska enerģētikas projekta – reģionālā sašķidrinātās gāzes termināļa – attīstību Latvijā. Protams, sava loma nenotikušajā terminālī bija pašu lietuviešu un igauņu politikas un biznesa interesēm, tomēr Latvija pat nepapūlējās izdarīt elementāru mājasdarbu – pieņemt atbilstošu likumu bāzi.