Sīka šķērsieliņa Pārdaugavā – vienā pusē debesīs slejas betona un stikla Gaismaspils, pa vidu remonta izrakņāta ietve, bet otrā malā vecs koka īres nams ar nolupušu krāsu un aprūsējušu adreses plāksnīti. Ja nu kāds kolekcionē kadrus, kas simbolizē kontrastu zemi Latviju, šī ir laba iespēja noķert laika garu.
Stāvot ielas vidū starp šīm divām būvēm – pili un būdiņu -, piemeklē apjausma, ka arī Latvijas valsts ir ēka. Nekas no gaisa pēkšņi nokritis vai no zemes dabiski izdīdzis. Pašu būvēta, lai dotu patvērumu un pašapziņu. Tāda, kāda mums ir derīga un mīļa. 95 gadi mājai nav nekāds lielais vecums, jo vairāk – līdz pamatiem nolīdzinātai un no jauna celtai. Taču apaļie gadskaitļi parasti mudina novērtēt, kur vēl jāpieliek roka, lai nams droši kalpotu tālāk.
Jumts virs galvas ir un mūri mums gruntīgāki nekā daudzu tautu būvēm visriņķī pasaulei. Bet nav ko liegties – vairākas sijas var nākt uz galvas, ja neatlicināsim gribu un naudu īstam remontam, nevis tikai stutēm vai remonta solījumiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.