Uz pamestām lauku sētām, kuru ainavā kļūst aizvien vairāk, latvieši mēdz noraudzīties ar skumjām, tomēr kā uz neglābjamu urbanizācijas procesu, kas notiek visā pasaulē. Taču tas ir maldīgs priekšstats. Lauku iztukšošanās tempi Latvijā sen pārsniedz dabiskos procesus, un speciālisti brīdina par tuvojošos katastrofu
Sēlijas «sirds» Viesīte, kā savas dzimtas šūpuli nodēvējis akadēmiķis Jānis Stradiņš, rudens darbdienā ir ieslīgusi gleznainos dzeltensarkanu lapu pauguros un rāmā klusumā. Ielu tukšumu brīžiem pāršķeļ automašīnas, ņipra dzīvība sprēgā tikai bērnudārza un skolas pagalmos. Kāds pensionāru pāris sētsvidū gatavo ziemai malku. Mazpilsētas ainavā izceļas majestātiskā padomju laikos projektētā kultūras pils un divi policijas apvidus auto, kuru klātbūtne liecina, ka Jelgavas nelaime ir izraisījusi reidu lēkmi uz visiem sen zināmām «točkām».
«Pēdējos gados iet tikai uz leju,» Viesītes mēra Jāņa Dimitrijeva balss pieklust, kad lūdzu raksturot Lietuvas pierobežas mazpilsētas perspektīvas. Viņš ar entuziasmu ir stāstījis, kā pilsēta kopš neatkarības atjaunošanas kārpījusies, taču atbildes uz lielo jautājumu nav. «Nu, ir jāstrādā.»
Viesīte – viens no kādreizējās agrofirmas Daugava attīstības centriem – tirgus ekonomikas apstākļos izrādījusies konkurētnespējīga. Bizness darbavietas rada tuvāk Rīgai – pēdējā desmitgadē pilsēta kopā ar apkārtējo novadu ir zaudējusi ceturto daļu iedzīvotāju. Viesītē ir ap 2000 iedzīvotāju, novadā kopā ap 4500. Lielākais darba devējs ir publiskā pārvalde, apkārtnē ir vairākas stipras zemnieku saimniecības, pāris nelielu ražotņu, veikali, daļa cilvēku strādā mežizstrādē – nodarbinātības struktūra ir tipiska daudzām lauku apdzīvotām vietām.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.