Šovasar ik žurnāla numurā rakstām par pilsētniekiem, kas dažādās Latvijas vietās iekopuši vasaras mājas. Ko rīdzinieki meklē un atrod lauku dzīvē? Televīzijas žurnālists Arnis Krauze ir pilsētas puika, bet pēdējos desmit gadus paša rokām no jauna būvē lauku sētu Vidzemē, kur viņa dzimtai ir senas saknes
Airi savanda balto mākoņu gubas ūdens rāmajā spogulī. «Es tagad kā Gunārs Cilinskis Ezera sonātē, bet tu būsi šitā… Astrīda Kairiša!» ar spēcīgiem vēzieniem Arnis dzen laivu pāri tumšajam klajumam, kurā vietām uzmirdz ūdensrožu košie cekuli. Labi noslīpētā žurnālista balss liek jokam izklausīties tik pārliecinoši kā ziņai vakara televīzijas pārraidē, taču patiesībā nekāda sirdi plosoša drāma laivā nerisinās. Arnim līdzi spinings, mēs ceram uz līdaku un smuku bildi. «Citreiz tā ir – uz pirmo uzķeras, pēc tam nomētā stundu, bet nekā,» ar trenētu roku viņš aizlingo vizuli slaidā lokā.
Šoreiz nekā nav jau pirmajā reizē. Un otrajā. Un piecpadsmitajā. Karsts, saule svilst augstu zilajās augusta debesīs. Nav īstais brīdis zivju ķeršanai, vēlāk pagalmā mūs mierina Arņa tēvs un aicina pie galda, kur šķīvī jau gaida sacepts viņa vakardienas loms. Zivju te gana – līdakas, līņi, taču spiningošanai vislabākais laiks ir agrāk pavasarī, kamēr ezera aci vēl nenoēno leknas zāļu skropstas.
«Neesmu no tiem, kas var sēdēt stundām vai visu dienu – man patīk, ka ķeras. Un vairāk jau pats process… Izbraukt ar laivu, paskatīties, kur kāds putns iedzīvojis, pavērot apkārtni. Tepat pāri tālāk ir Gaiziņš, ziemā var labi redzēt trases uguņus,» ezera pievilcību atklāj Arnis.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.