Par spīti problēmām, ES pievilkšanas spēks arvien ir stiprs
Horvātija 1.jūlijā kļuva par Eiropas Savienības divdesmit astoto dalībvalsti. Taču pirms vēsturiskā notikuma valsts prezidents Ivo Josipovičs kādā intervijā teica, ka īpaši plašas svinības neesot plānotas, jo «situācija nav spoža». Un arī plānotās mērenās svinības aizēnoja vēsts, ka plašajā ārzemju viesu pulkā nebūs Vācijas kancleres Angelas Merkeles, kuras neierašanos Zagreba var tulkot arī kā «diplomātisku pļauku».
Horvātijas iestāšanās ES ir svarīgs pavērsiena punkts šai valstij, Balkānu reģionam un arī savienībai. Atšķirībā no kaimiņvalsts Slovēnijas, kura izkļuva no Dienvidslāvijas gandrīz bez asinsizliešanas un pievienojās ES lielajā paplašināšanās vilnī 2004.gadā, Horvātija neatkarību atkaroja asiņainā karā, kas Balkānos sākās tajā pašā laikā, kad Baltijas valstis savu neatkarību no PSRS atguva lielākoties mierīgās dziesmotās revolūcijās.
Horvāti var pamatoti justies gandarīti par sasniegto. Arī tāpēc, ka viņu valsts atbilstība dalības kritērijiem tika vērtēta daudz stingrāk, nekā tas bija bijis, piemēram, Bulgārijas un Rumānijas gadījumā, kuru uzņemšana 2007.gadā daudziem Eiropā arvien šķiet esam bijusi sasteigta un pāragra. Tāpēc no Horvātijas oficiālā dalības pieteikuma līdz uzņemšanai pagājuši desmit gadi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.