Andruss Kivirehks
Kivirehka (1970) stāstus varētu būt liels kārdinājums ar viskautko salīdzināt – dzīvnieki tur mēdz uzvesties kā cilvēki, cilvēki pamazām vien sāk līdzināties zvēriem, bet, kad nu citādi nevar, apkārtnes iedzīvotājus sāk terorizēt atdzīvināti mājsaimniecības priekšmeti (sākot ar skrūvgriezi un beidzot ar nešpetnām žiletēm). Pa vidu tam maisās te dievs, te pats velns, un dažbrīd ienāk prātā, ka Kivirehka humora izjūta ir rados kaut vai Vladimiram Sorokinam. Tomēr šāds iespaids būs aplami virspusējs – lai arī līdzīgi bērnišķīgi un vīrišķīgi delverīgs, Kivirehka rakstītais pat vismelnākajos mirkļos ļauj šauties zilam gar acīm, bet beigās atstāj pārliecību, ka aiz tā visa varbūt tomēr ir arī kas balts.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.