Dinamo Rīga kapteinis Mārtiņš Karsums stāsta, kāpēc neiet Dinamo un kā izdevās gūt vārtus, kas nodrošināja Latvijas izlasei ceļazīmi uz Soču olimpiskajām spēlēm
Ar mazo šampanieti Rīga un sieriņiem Kārums dodos pie Karsuma uz Inbox.lv ledus halli Piņķos, jo papusdienot nesanāks. Tiekamies no rīta, pirms treniņa. Sieriņi Kārums ciemakukulī tāpēc, ka kādā intervijā Mārtiņš stāstīja, ka, spēlējot Amerikā, to pietrūcis. Šampanietis – kā jau uzvarētājam. Karsumam ēst negribas, viņš ieskatās žurnāla Ir rakstā, kur šajā rubrikā pusdienots ar Latvijas Hokeja federācijas prezidentu Kirovu Lipmanu. «Strauta foreles fileja, Velsas jēra karē. Neko sev…,» viņš nosmejas un piebilst, ka pēc spēles ar Franciju svētdienas vakarā Latvijas izlase atzīmējusi uzvaru ar cienīgām vakariņām. «Un bišķiņ…,» Mārtiņš attēlo glāzes pacilāšanu. «Par uzvaru!»
Atceroties olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīra spēles ar Kazahstānu, Lielbritāniju un Franciju, Mārtiņš uzteic izlases kapteini Sandi Ozoliņu, kurš spēlē pret kazahiem pēc otrā perioda, riktīgi sapurinot, spēcinājis komandas garu. «Bez Ozoliņa klātos ļoti grūti,» saka Karsums. To medijiem apliecināja arī Latvijas izlases treneris Teds Nolans.
«Pirmais periods bija galīgi garām.» Vārdos Karsumam grūti izteikt arī to, kas noticis spēlētāju galvās svētdienas vakarā, mačojoties ar Franciju. «Nespējām savākties,» viņš saka. To labi apliecinājis pirmā perioda rezultāts – 0:2 par labu frančiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.