Latvijai vajadzīgi drosminieki, kas atgādina ne vien par dzimteni, bet arī par patiesību
Vienmēr, kad atgriežoties Latvijā, pa lidmašīnas mazo lodziņu redzu aizvijamies gaišo krasta prievīti gar jūru, pie sevis dungoju dziesmu: «Dzimtene, mūžam mans skatiens vaicājot tevī būs vērsts. Vienīgi tu manai dzīvei īstenās vērtības mērs.» Tāds rituāls. Šogad, atgriežoties no savām otrajām mājām Gruzijā, kaut kā īpaši sakāpa dzimtenes sajūtas. Vēl oktobrī saules pielietos vīnogu dārzus nomainīja rēns, pelēks, vietumis agra sniega izraibināts novembra vaigs. Iemīlēt novembri nozīmē iemīlēt Latviju. Caur debesīm, kas aizvērušās, caur smidzekli, kas nestājas, caur pēkšņi pavērtu debesu vēdlodziņu, kurā iespīd zilu debesu gaisma, caur veļiem, kuri ar miglu noskrien pār vēlajām miķelnīcām.
Nevis gavilējošs pavasaris, balta ziema vai laiska vasara, bet novembra klusais, tumsnējais laiks mums dots, lai domātu par savu dzimteni. Lai atcerētos un saprastu, cik ļoti mūsu šodiena turas uz vakardienas vērtībām. Cik ļoti tās esam gadu garumā deldējuši. Lai mūsos uzvirmotu patriotisms, palīgos jāsauc vēsture. No zoniņiem, kas ar bisēm stājās pret Bermonta pārspēku, no nabadzīgiem laukiem un pilsētām, kuras pamazām uzplauka, vienkāršiem ļaudīm grūti strādājot, no politiķiem, kuri mācījās veidot valsti, no laikiem, kad pašas valsts vēl īsti nebija, līdz mums atvējo dzimtenes piederības sajūtas. Mums jāmeklē pagātnē, lai atrastu šodienu. Jāparaugās uz sevi un jāsecina – cik bieži vieglprātīgi un īsredzīgi esam bijuši, savu jaunatgūto valsti auklēdami. Cik daudz tai darījuši pāri sava labuma meklētāji, rausēji un dalītāji. Cik pazemota tā bijusi, kumpu muguriņu lokoties pasaules lielsaimnieku priekšā. Un tomēr – cik stipri tā turējusies tautas ģenētiskās atmiņas dēļ. Un ļaužu dēļ, kuros tā saglabājusies. Un valodas dēļ, kura vienīgā mūs atšķir un vieno pasaules lielajā katlā. Un tautas ģenētiskā atmiņa glabā to visu – valodas dvēseli, Dieva pieskārienu, maizes ražu.
Iemīlot novembri, domāju par citādo, svešo, kas norūda dzimtā mīlestību. Ne reizi vien esmu sevi pieķērusi pie domas, ka, esot ārpusē, jādomā neikdienišķāk, mēģinot citādo pieņemt par savējo un savējam piešķirt citādā vaibstus. Jāizlaužas no dzimtenes vēlējuma – šo domāja, to domāja, sveši ļaudis daudz domāja, ko domāja sveši ļaudis, to tu līdzi nedomā. Man liekas, šī līdzi domāšana pamazām norūda vērtību sajūtu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.