Viens no folkloras kustības grandiem Valdis Muktupāvels uzskata, ka tradicionālais var brīnišķīgi izpausties arī džeziņā vai rokā. Tomēr viņa mīļākais instruments ir un paliek Dieva kokles
Pirms gandrīz ceturtdaļgadsimta Rīgā notikušais folkloras festivāls Baltica kļuva par būtisku soli ceļā uz Latvijas nacionālo atdzimšanu. Šajā nedēļas nogalē Rīgā atkal notiks Baltica, skanēs folklora no visām Latvijas malām un daudzām citām zemēm. Būdams saistīts ar folkloras kustību jau no tās sākumposma septiņdesmito gadu beigās, Valdis Muktupāvels spējis saglabāt svaigu skatu uz autentiskumu un tradīcijām.
Tu biji viens no cilvēkiem, kurš stāvēja pie folkloras kustības šūpuļa. Kā tu vērtē folkloras stāvokli pašlaik Latvijā?
Folkloras kustība ir attīstījusies pēc savas iekšējās loģikas un ir tieši tāda, kādu šī loģika ir diktējusi. Protams, tā ir atšķirīga nekā septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmitajos gados. Tad bija svarīgi vispār glābt tradicionālo kultūru un pateikt cilvēkiem, ka tāda ir, jo acis bija aizmālētas ar padomju skatuvisko folkloru. Kad nāca brīvība, folkloras kustība ieņēma savu dabisko stāvokli.
Minēji nepieciešamību saglabāt «tradicionālo folkloru». Cik lielā mērā varam par to runāt, ja ir mainījušies dzīves apstākļi, kuros folklorai bija funkcionāla loma svētkos un darbā?
Varbūt pareizāk būtu teikt, ka tā atspoguļoja globālo tiekšanos pēc savām saknēm. Ziemeļamerikā un Austrālijā tā izpaudās kā pirmiedzīvotāju kultūra, Eiropā – kā seno kristīgo tradīciju vai folkloras celšana gaismā, turklāt tas nenotika mākslinieciski apdarinātās formās, bet pēc iespējas tuvāk tradīcijai. Situācija bija mainījusies – nebija vairs zemnieku patriarhālās sabiedrības, taču cilvēki centās pietuvoties šīm kultūras formām, cik vien tuvu var. Autentiskums bija gandrīz atslēgas vārds.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.