Jau 30?! • IR.lv

Jau 30?!

4
Foto — Jānis Saliņš, F64
Anda Burve-Rozīte

Pērkona dibinātājs Juris Kulakovs (53) pirms grupas jubilejas koncerta atpūšas Līvānos pie mammas, apsien nesen mūžībā aizgājušā papiņa kaklasaiti un piespiež sevi bērza sulu kūrei

Četri balti krekli man ir, – lēnīgi nazālā intonācijā, ko neiespējami sajaukt ar kādu citu balsi Latvijā, telefonsarunā no Līvāniem saka Juris Kulakovs. Pirms Pērkona 30 gadu dzimšanas dienas žurnālisti pie 80.gadu latviešu rokmūzikas leģendas raujas kā traki. Pēdējās nedēļās viņš nav sastopams savā Čaka ielas dzīvoklītī – nošu, grāmatu un pelnutrauku kakofonijā -, bet gan pie mammas Līvānos. Līdzi Rīgas dendijam tikai krekliņi un vienkāršas bikses, kā arī klēpjdators, top grupas koncerta programma.

Četri balti krekli, no kuriem izvēlēties bildei žurnālā, papiņa skapī atrodas. Satraucies par to, ka dienu pēc dienas viņu laukos apciemo mediji, maestro pat nepamana, ka nevilšus izteicies ar pazīstamajām Māra Čaklā dzejas rindām.

Kad Imants Kalniņš 1967.gadā sarakstīja mūziku filmai Elpojiet dziļi, dziesma par četriem baltiem krekliem ar Čaklā vārdiem kļuva par skandālu. Filmu aizliedza rādīt kinoteātros. Kulakovs bija Imanta Kalniņa tradīcijas turpinātājs populārajā mūzikā tādā ziņā, ka savas dziesmas konsekventi radīja ar labu dzeju. Pērkona dumpīgie gabali ar Māra Melgalva, Klāva Elsberga vārdiem 80.gadu vidū kļuva par Atmodas laika priekšvēstnešiem. Kulakovs ar savas grupas zvaigznēm Raimondu Bartaševicu, Ievu Akurateri bija tie, kuru skatuves stils un arī zemtekstu pārpludinātā mūzika tolaik iedvesmoja daudzus.

Balti krekli papiņa skapī Līvānu mājās Pērkona dibinātājam ir. Taču tie ir tikai krekli. «Gēni un audzināšana,» viņš pasmejas par disidentisko piegājienu mūzikā un dzīvē kopš jaunības.

Pēdējos gados maestro ir mazliet saguris. Vairs īpaši neraksta, arī jubilejas koncertā jaunu dziesmu nebūs. Vairāk nekā par Kulakova mūziku dzeltenā prese pēdējos gados rakstījusi par viņa gados jauno mūzu un skurbuli. «Nervi,» viņš īsi nosaka, Līvānu mājīgajā viesistabā ar pulēto sekciju pie sienas un kristāla glāzītēm uz galda, pievilkdams tuvāk pelnutrauku. Gadiem ejot, komponistam aizvien grūtāk sadzīvot ar savu emocionalitāti. Krāšņā iztēle un jūtīgums, kas palīdz radīt brīnišķīgu mūziku, ikdienā reizēm ir par grūtu. «Nemiers viņā,» saka 85 gadus vecā mamma, sirma skolotāja, no kuras Dūrīšu Juris, kā viņu dēvēja Atmodas laikā, mantojis zaļpelēkās, vērīgās acis.

Mammai būtu gribējies, ka pirms atbildīgā koncerta 1.maijā koncertzālē Palladium dēls Līvānos kārtīgi atpūšas. Paēd, labi izguļas. Iedzer viņas audzēto meloņu ķirbja sulu. Taču nekā – Juris ir šeit, mediji pakaļ, un naktīs viņš nevar aizmigt. Nemiers.

 

Izmazgāt matus
Mazo, balto ķieģeļu savrupmāju Līvānu nomalē 60.gados cēlis papiņš. Sākumskolas skolotājas un Līvānu mežniecības vadītāja ģimenē augošais puika ar brillītēm lielos, melnos rāmjos bija skolas gudrītis. Jurim padevās viss, sākot ar matemātiku un beidzot ar literatūru. Izņemot dziedāšanu – jau piedzimis ar nepareizu deguna sienas izliekumu.

Mazliet nazāla balss ir arī Jura mammai. Skolas laikā Juris spēlēja futbolu, mācījās mūzikas skolā. Palīdzēja vecākiem visos lauku darbos. «Ļoti aizpildīts laiks. Kad tad būtu darījis muļķības,» stāsta Jura mamma, uzmetusi gādīgu aci dēlam, kurš baltā kreklā, melnā kaklasaitē un melnā pusgarā mētelī, gluži kā izkāpis no Karla Lāgerfelda drēbju skapja, stāv viņas acu priekšā viesistabā. «Muļķības viņš sāka darīt vēlāk – kad aizbrauca uz Rīgu,» viņa klusi pasmejas, izlikdamās pikta.

Pēc pamatskolas beigšanas no rūpnieciski spēcīgākās Latgales pilsētas, kur ražoja stiklu, bioķīmiskos preparātus un slavenās Līvānu mājas, Juris 70.gadu sākumā devās mācīties uz Rīgu. Cerēja iestāties Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā. Līvānu vidusskolas fizikas skolotājs uz viņu bija nikns. Esot Jurim piedevis, ka viņš nestudē fiziku tikai tad, kad izdzirdējis Pērkona pirmos hitus.

Tie atskanēja 1981.gadā – Juris pats ilgi pūš un bola acis, tagad cenzdamies atcerēties, kas bija pirmā dziesma, ko sarakstījis. Varbūt hits Pie baltas lapas ar Melgalva vārdiem, kas raidstacijās aizvien ir viena no visbiežāk spēlētajām liriskā roka dziesmām? Tā neradās kā veltījums meitenei, bet vienkārši tāpēc, ka līdzās trakajam rokenrolam Pērkonam vajadzēja arī ko lirisku. Varbūt Mākslas darbi rodas mokās (arī Melgalva vārdi)? Rakstot dziesmas, Jurim pašam mokas bijušas vienmēr. «Piesēžas pie klavierēm – sakomponē!» Jura mammai par to ir savs viedoklis. Skatīdamās, kā dēls pa mājām klimst domās par Pērkona koncertu, brīžiem piesēzdams pie datora, viņa pirms dažām dienām teikusi: nu, taču uzraksti kaut ko! Izvēlies kādu dzejoli, mammiņ, atbildējis komponists. Viņa izvilkusi no grāmatplaukta pirmo pa rokai pagadījušos dzejas krājumu, un, lūk, pāris minūšu laikā tapusi melodija.

Lielajos ūdeņos mūzikā Juris izpeldēja 1978.gadā, kad viņu kā taustiņinstrumentālistu uzaicināja grupa Menuets. Komponists Imants Kalniņš saausījās par 19 gadus veco censoni apaļajām brillītēm, gariem matiem un kļošenēm, kurš Mediņskolā bija saorganizējis savu «instrumentālo apvienību». Skolā Juris mācījās akordeona spēli, jo mammiņa teica, ka tad vakaros varēšot mājās uzspēlēt. Mācījās arī klavieres. Akordeons skan vairākās Pērkona dziesmās.

Kad Juris ieradās uz pirmo mēģinājumu, elegantais Raimonds Bartaševics nošņācās: varēji vismaz matus izmazgāt! Raimonds tolaik studēja grafiku Mākslas akadēmijā un Menuetā spēlēja sitaminstrumentus.

Mans skolotājs, – tā Juris par Imantu Kalniņu. Abus vieno tas, ka rakstījuši ne tikai roku, bet arī akadēmisko un teātra mūziku. 1999.gadā Juris Kulakovs sarakstīja pirmo pasiju latviešu valodā – Mateja pasiju. Viņš allaž uzsvēris, ka interesē simfoniskā roka idejas. Jaunībā aizrautīgi klausījies Deep Purple, Black Sabath, Led Zeppelin. Mūzikas Akadēmija viņš studējis divkārt, diriģēšanas un kompozīcijas klasē.

 

Mamma līdzi koncertos
Menuets Jurim bija par maigu. Urdīja idejas par kaut ko savu, un 1980.gadā tapa pirmais ducis dziesmu. Jaunajā grupā spēlēt viņš uzaicināja Juri un Leonu Sējānus, Daini Strazdiņu. Par solistu Pērkonā tapa Raimonds Bartaševics. Kulakovs vēlējās, lai dzied arī Raimonda Paula un Jāņa Lūsēna izbrāķētā Ieva Akuratere – jauna aktrise ar pārpasaulīgi dzidru balsi. Tieši viņa izdomāja nosaukumu Pērkons, jo šajā vārdā bija spēks, skaļums. Kulakovs pats savai grupai sākotnēji bija iecerējis vārdu Fanfaras.

1981.gada februārī notika leģendārais Mākslas akadēmijas karnevāls ar jaunās grupas piedalīšanos. Tērpus mūziķiem gādāja mākslinieks Artis Bute un Rauls Zitmanis. Ģitārists Juris Sējāns kāpa uz skatuves kalnu slēpotāju zābakos, bet Ieva aizlidināja publikā jaciņu, palikdama vienā krūšturī. Maestro Kulakovs neatceras, kas pašam bija mugurā, bet uz galvas – ar izkausētu krāsainu plastmasu apdarināta ķivere, no kuras stiepās stiepļu stari, bet to galos tricinājās pingponga bumbiņas. Skanēja apdullinošs rokenrols. Izcilie dziesmu teksti un ekspresīvā izpildījuma maniere klātesošajiem «rāva nost jumtu». Apreibuši no publikas atsaucības un, ko tur liegties, vīna drosmei, jaunie mūziķi visu nakti pavadīja Mākslas akadēmijas auditorijās. Ar šo koncertu viņi kļuva slaveni. Par Pērkonu runāja visās malās.

Pēc divu gadu aktīvas koncertēšanas 1983.gadā grupu aizliedza, īsti pat nepaskaidrojot iemeslu. Taču tas tāpat bija skaidrs. Pērkons bija skaļš un brīvdomīgs, un tas padomju laikā varēja kļūt bīstami. Pagrīdes režīmā grupa turpināja pastāvēt. Uzstājās kā ansamblis Padomju Latvija, ierakstīja divus diskus. Kulakovs stāsta, ka šis laiks viņus negrāva, bet, tieši otrādi, deva sparu turpināt. 1985.gadā Pērkons jau bija atpakaļ apritē, un tieši tad ķēra skaļākais skandāls, kāds jebkad piedzīvots Latvijas rokmūzikā: pēc koncerta Ogres estrādē ceļā uz Rīgu jaunieši izdemolēja vilciena vagonus. Pērkonam tas atkal nozīmēja aizliegumu. Notikums atainots Jura Podnieka leģendārajā dokumentālajā filmā Vai viegli būt jaunam?

«Mēs jau visu laiku ļoti dzīvojām līdzi,» saka Jura mamma, rādīdama foto, kur pēc kāda no dēla koncertiem pozē kopā ar brāļu Sējānu mammu. Divas smaidīgas kundzes sirmām frizūriņām. Nav viegli būt liela talanta mātei. Taču viņai kaut kā izdevies saprast dēla dvēseli. Sieviete izstāsta epizodi no maestro bērnības, kad likusi novilkt bikses un solījusi pērienu par rupju krievu vārdu, ko Juris «atnesis no ielas». Jau vilcis bikses nost, pēkšņi atzinies, ka rupjību, ko pateicis, īsti nemaz nesaprotot. «Tāds naivs viņš man bija,» mamma uzmet ātru skatienu dēlam. Žargonā Kulakovs neizsakās līdz pat šai dienai, par rupjībām nerunājot.

Augt ģimenē, kur mamma ir skolotāja, nozīmēja netaisīt nepatikšanas. Būt pieklājīgam. Jurim, kura miteklis 80.gados kļuva par vienu no Rīgas bohēmas epicentriem, bērnībā izdevās būt prātīgam un kārtīgam. «Gēni,» viņš atkal ieminas. Jura tēvs Līvānos bija izslavēts ar rūpīgo, pieticīgo raksturu. Vectēvs – Daugavpils baranku fabrikas īpašnieks pirmskara Latvijā. Tagadējā Daugavpils domes priekšsēdētāja Žanna Kulakova ir Jura māsīca, tēva brāļa meita. Pilsētā, kur pēdējās vēlēšanās uzvaru svinēja Saskaņas centrs un valodas referendumā lielā skaitā nobalsoja par krievu valodu. Vai abi radinieki bieži tiekas? «Nē, nē,» Juris rauc degunu un smejas. Māsīca nav slikta, bet komponistam vispār netīk veidot kontaktus, uzturēt attiecības. Komfortablāk vienatnē.

 

Atpakaļ Rīgā
«Jersikas karaļvalsts. Jaunībā mazliet kautrējos, ka nāku no šejienes, bet tagad lepojos,» Juris saka, uzlikdams uz šķīvja gabaliņu mammas pagatavotās aukstās gaļas. Pagājušajā gadā viņš kļuva par Līvānu Goda pilsoni. Rakstīja Līvānu vidusskolai himnu ar skolēnu pašu sacerētiem vārdiem. Līvānos par skolotāju strādājusi ne tikai Jura mamma, bet joprojām strādā arī māsa Maija, tautas daiļamata meistare. Ar pašas darinātiem tautastērpiem viņa apbraukājusi etnogrāfu konferences visā pasaulē. Kulakovu papiņa būvētās mājas priekšistabā ar koka sienām un griestiem prāvās kaudzītēs redzami Maijas austie darbi no nesenās izstādes.  Jaunībā mākslas skolu Daugavpilī pabeigusi arī Jura mamma. Vēlāk viņa studēja pedagoģiju.

Maijai un Jurim ir līdzīgi sejas panti. «Vienmēr mani iepazīstina – Kulakova māsa!» Maija skanīgi smejas. «Kad ejam kaut kur abi kopā, tad jau nekas, bet tā saka arī tad, kad viņa nemaz nav klāt,» viņa sirsnīgi uzlūko brāli. Maija ir četrus gadus jaunāka par Juri. Bērnībā, tāpat kā viņš, mācījusies mūzikas skolā. Kad vingrinoties trāpījusi uz nepareizas nots, Juris ķēris galvu un spiedis ciet ausis.

Balsi nav viegli noturēt abiem. Jurim ir ļoti laba muzikālā dzirde, taču dziedot uz pareizās nots «trāpīt» ir grūti. Īpatnība, kurai viņš aizvien nav radis izskaidrojumu. Taču savā mūziķa karjerā to no defekta pārvērtis par efektu. Kad 80.beigās Juris koncertos rāva vaļā Baletomāniju ar Klāva Elsberga vārdiem «…manā pagalmā kretīni dejo», viņa savādā balss dziesmas zemtekstu tikai pastiprināja. Pērkons ar izcilo latviešu dzejnieku bija tuvi. Daudzi viņu hiti radīti tieši ar Klāva vārdiem. Elsbergs, kurš dzejā asi skāra arī sociālpolitiskas tēmas, 1987.gadā gāja bojā mīklainos apstākļos. Vienas nakts laikā Juris sarakstīja veltījumu dzejniekam, tas tika atskaņots viņa bērēs. Ievas Akurateres dziedātā Neatvadīsimies ir viena no Pērkona smeldzīgākajām dziesmām.

No kumodes Juris izvelk esejista Konstantīna Raudives grāmatu un stāsta, ka šis autors viņu iespaidojis. Raudive pagājušā gadsimta vidū interesējās par pēcnāves dzīvi, misticismu. Vai šādas tēmas interesē arī Kulakovu? «Mjā. Labs jautājums,» viņš nokrekšķinās. Iemalko mājas vīnu. Viesus gaidot, karafīti nolicis uz galda. Šoziem, gandrīz sagaidījis 90.dzimšanas dienu, viņā saulē aizgāja Jura papiņš. Noliecis galvu, komponists klusē.

Pēcāk bildējoties viņš uzsien papiņa kaklasaiti – melnu ar mazmazītiņiem punktiņiem. Izmet nelielu pastaigu pāri līkumotajam zemes ceļam, kas ved gar Kulakovu māju, un pļavu iepretim mājai. Kulakovu māja ir mazliet nomaļus, iepretim daudzdzīvokļu namiem. Tie Līvānos tika uzcelti 50.gados, kad no Krievijas šurp atveda strādniekus darbam rūpniecībā. Pilsētā bija divas skolas, krievu un latviešu, katra savā upītes pusē. «Esmu kāvies uz tiltiņa ar krievu puikām,» komponists pastāsta. Reiz mājās pārnācis asiņainu degunu. Līvānu latviešu vidusskolā 70.gadu vidū, kad tur mācījās Juris, daudziem jauniešiem bijis nacionālpatriotisks noskaņojums. Vienā laikā ar Kulakovu šajā skolā mācījās etnomuzikas profesors Valdis Muktupāvels, folkloras pētniece Janīna Kursīte-Pakule.

Šodien uz zaļpelēki pavasarīgo Līvānu fona, kur retumis uz ceļa pretī iznāk cilvēki, komponists melnbalti ģērbies un platmalē izskatās neparasti – kā no mākslas filmas, ko svētdienas pievakarē līvānieši vēro savos televīzijas ekrānos. Miers un klusums ir tas, ko viņš šeit rod, ieradies no mūždien skaļās un nervozās Rīgas. Neilgi pirms Pērkona koncerta Kulakovs gaida Rīgā ierodamies meitu Justīni. Viņa dzīvo Šveicē, studē Lozannas Mūzikas augstskolā un ir pirmā vijole augstskolas orķestrī. 1.maijā uz Palladium skatuves Pērkons iecerējis būt kopā ar saviem bērniem, kuri darbojas mūzikas jomā – Reini Sējānu, Matīsu Akurateru, Justīni Kulakovu.

Lai arī regulāri daudzu gadu garumā komponistam gadījies iekļūt preses slejās ar savu privāto dzīvi (visas viņa dzīvesbiedres bijušas saistītas ar mākslu), šķiet, ka patlaban viņš jūtas vientulīgi. Vairākus gadus bija kopā ar 24 gadus veco čellisti Kristiānu Balčus, bet tagad? No Līvāniem atpakaļ uz Rīgu šonedēļ viņš brauks viens.

«Nu jau vari vilkt nost mēteli un mierīgi apsēsties,» palūkojusies uz dēlu, kurš pēc fotografēšanās žurnālam ienācis istabā un smēķēdams nemierīgi turpina staigāt šurpu turpu, saka Jura māte. Tas viņai izdodas tik stingri un sirsnīgi, ka dēls paklausa. Novelk mēteli un apsēžas. Mājas Līvānos ir Pērkona radītāja stiprā pils.

Komentāri (4)

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu