Valoda nav tikai kultūras svētnīca, tā ir saskarsmes līdzeklis – runa ir par mūsu dzīvi
Nelaimīgais referendums par divām valsts valodām ir gala punkts kādam sabiedriskam procesam, kas (ne) norisinās jau 20 gadus, proti, sabiedrības integrācijai. Integrēt, starp citu, nenozīmē «iekļaut» vai «asimilēt», bet gan «izveidot veselumu» jeb «saliedēties».
Mūsdienās Rietumu pasaule ir komunikācijas pasaule. Gribot negribot mēs esam cieši saistīti ar pasauli ap mums, pat ja nesperam ne soli ārpus mājas.
Varu apliecināt, ka Rīgā nav iespējams pilnvērtīgi dzīvot ar latviešu valodu vien. Tā ir tikai otrā pēc krievu valodas. 20 gadus, kurus esmu nodzīvojis Rīgā kā nepilsonis (vēl joprojām esmu vācietis), latviešu valoda ir viena no manām ikdienas valodām, bet līdz šobaltdienai atteicos iemācīties krievu valodu – lai patiešām to nesaprastu, bez tēlošanas. Manuprāt, tikai ar šādu attieksmi laika gaitā varētu pozicionēt latviešu valodu kā vienojošo (nevis vienīgo!) valodu Latvijā. Bet latvieši mēdz domāt savtīgi. Pirmkārt: oi, man jau patīk parunāt krieviski, prakse taču! Otrkārt: ja krievi runā ar savu drausmīgo akcentu, tas skan griezīgi un galu galā sabojā manu skaisto latviešu valodu. Tieši šis egoisms (vai varbūt iztapība?) noveda pie tā, ka vairāk nekā 20 gadus pēc Latvijas atdzimšanas jautājums par otru valsts valodu vispār varēja parādīties darba kārtībā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.