Okupācijas muzeja biedrības vadītājam Valteram Nollendorfam ar savu pirmo mīlestību bija lemts atkal būt kopā 75 gadu vecumā. Uz pieciem gadiem
Mūsu saruna sākumā ir par nesatikšanos. Ģermānistikas profesors, literatūrzinātnieks un tulkotājs Valters Nollendorfs gadiem ilgi ir lauzījis galvu, kāds velns aizlika kāju priekšā vizītei pie divām harismātiskām latviešu rakstniecēm – Zentas Mauriņas un Vizmas Belševicas.
Dažādos dzīves periodos šīs dāmas atradās no viņa rokas stiepiena attālumā. 1944.gadā, tāpat kā Mauriņa, emigrējis uz Vāciju, Nollendorfs, trīspadsmitgadīgs puika ar kulturālām interesēm, iepazinās ar Jāni Jaunsudrabiņu, ir pat pieminēts viņa grāmatā Es stāstu savai sievai. Bet aiziet uz Zentas Mauriņas māju visnotaļ komunikablo, par latviešu kopienas ziņnesi izraudzīto Nollendorfu atturēja kāds dīvains spēks.
Tas pats notika Belševicas gadījumā. Viņš Vizmas literāro talantu vērtēja ļoti augstu, bija viņas dzejoļus tulkojis un citējis ārzemēs. Tomēr 1990.gadā, kad Viskonsinas Medisonas Universitātes profesoram Nollendorfam Fulbraita stipendija veselu gadu ļāva mācīt studentus Latvijā, viņš negribēja būt uzbāzīgs. Kad Vizma veselības problēmu dēļ atteica audienci, ko Nollendorfs bija gaidījis uz soliņa netālu no viņas mājas, viņš pēc tam vairs nemēģināja.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.