Turku dzejniekam Ahmetam Kotam satiekot latviešu rakstnieci Laimu Muktupāvelu, visu pateikusi priekšā viņas seja
Brūni iedegusi, starojoša, Laima nāk pretī Torņkalna dzīvoklī, kur apmetusies savā Rīgas vizītē. «Nu, kā tev patīk mana sievas kleita?» viņa pati vērš uzmanību tērpam, ko zem rudas adītas jakas ir uzvilkusi lietainajā vakarā. Melnā auduma svārku daļu rotā krāsaini animācijas stila kaķi. Filigrāni metāla kaķi šūpojas arī viņas ausīs, viens lūkojas pretī no emaljētā kulona. «Tagad esmu Laima Kota. Un kāda ir asociācija ar vārdu «kot?»» Laima pati atbild uz jautājumu.
Līgavas kleita, greznākā no trim, kas viņai līdz šim bijušas, saritinājusies blakusistabā, auduma somā. «Šlepe kā pāvam,» pasmaida Laima, izceļot mirdzošo apģērbu. Pieci kilogrami! Krūtis un viduklis pērļu pērlēs, tās izkaisītas arī viscaur uz sniegbaltā stāva. Dāmas lidostas muitā somu atvērušas, cilājušas un prasījušas, cik tērps maksā. «Meitenes, es precos – kāda starpība, cik maksā?» 49 gadus vecās Laimas emocionālais žests atbruņojis ierēdnes.
Laima Muktupāvela, atvainojiet, Kota, Latvijā tagad ir viešņa. Atbraukusi uz savām kāzām, ar vīru paliek draudzenes dzīvoklī. Neizrāda ne mazāko nostalģiju pēc Miera ielas mitekļa, kuru vēl pirms gada iekārtoja, radošā aizrautībā apdarinot sienas ar mozaīkām. Dzīvoklī mīt citi, lauku mājās, kur viņas turku viesis Ahmets pagājušajā ziemā palīdzēja tīrīt sniegu, priecādamies par nekad neredzēto lielo baltumu – dēla Kriša ģimene. Uzticamā sunene Čilla jūtas pavisam komfortabli meitas Martas drauga mītnē Mežaparkā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.