Nacionālās operas pirmizrāde – Imanta Kalniņa 70.gados tapušās operas Spēlēju,dancoju koncertuzvedums ir gluži vai mēģinājums izdziedāt filozofiju
Tavai balsij tālai tapt, prātam zināt slēptas lietas, – saka Aklais spēlmanītim Totam Raiņa lugā Spēlēju, dancoju. Dzejnieka (mākslinieka) radītāja atmiņa ir mūžveca, viņu prāts tik tiešām zina slēptas lietas. «…un tad tu pēkšņi zini, kā aug zāle un kas noticis pirms tūkstoš gadiem,» kā teicis lietuviešu dzejnieks Justīns Marcinkēvičs.
Latviešu dzejnieks Rainis savu Spēlēju, dancoju iecerējis jau 1904.gadā, bet uzrakstīja pēc 12 gadiem, toties tad – divu mēnešu laikā. Tas ir Pirmā pasaules kara laiks, kad «Velnu rija» trako un «zobiem kož ģintu ģintis». Dzejniekam, kurš tajos pāris gados, savas zemes likteni līdzdzīvojot, strauji nosirmojis, ir svarīgi radīt tēlu, kurš spēj «veikt pašu sauli», glābt dārgāko un mīlamo, būt stiprākam, gudrākam, arī asprātīgākam un, pāri visam, talantīgākam, pāri pār laikmetu.
Tātad ģēnijs. Tagad teiktu: tas, kuram atvērts «informācijas lauks», mūžības kods, smalkās vibrācijas. Tots – ģēnijs, Lelde – Latve, Zemgus – zeme, Elles rija – vēsture, kura turpinās šodienā, tautas atmiņa un zemapziņa.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.