Iepazīstieties, viņu sauc Tamāra Vasiļjevna Golovina. Viņas dzejoļi ir publicēti internetā, esot izdoti grāmatā un pārtapuši dziesmās. Šāgada 27.maijā viņa svinēs cienījamo 85 gadu jubileju
Hm, jums Tamāra šķiet kaut kur redzēta? Viņa ir puķu tantīte no Brīvības un Lāčplēša ielas stūra.
«Es nekad nestāvu, lūk, šādi,» viņa saka, demonstratīvi pastiepjot uz priekšu sauju. «Ar izstieptu roku es stāvēt ne-va-ru. Man kauns. Es lasu cilvēkiem dzeju.» Dzeju rakstot jau kopš bērnības. Dieva doto talantu būtu attīstījusi filologos, taču kara gados tur neesot bijis ēdnīcas, tāpēc sākusi studēt farmaceitiskajā institūtā Kirovā, kur evakuēta no dzimtajiem Mitišķiem. Te Tamāras tantes dzīves plaukstā sākusies Latvijas līnija. Kādā lekcijā viņa nokritusi bada ģībonī, bet zāļu formu tehnoloģijas pasniedzējs Lūsis, Jan Janovičs, viņai atdevis savu sviestmaizi, tā izglābdams Tamāras dzīvību.
Kad 1952.gadā Tamāra nosūtīta darba gaitās uz Latviju, viņa nosolījusies latviešiem atdarīt ar labu un apņemšanos pildot arī tagad, lasīdama savu dzeju. «Es uzskatu, ka tā es palīdzu cilvēkiem, un viņi patiešām priecājas – gan jauni, gan veci nāk pie manis, apskauj, bučo.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.