Kādā sarunā nesen iekodu mēlē, lai nepateiktu klišejisko «māksla prasa upurus»
Kamēr iepauzēju, sarunbiedrs – mākslinieks – pats to pateica. No sirds. Jo situācija, par kuru runājām, tiešām bija tāda, ka mākslas dēļ nācās piebeigt dzīvu koku. Kalambūrs zaudēja rotaļīgumu, tie bija īsti vārdi īstā brīdī.
Nebremzēt, teikt tieši to, ko domā, šā numura intervijā gatavs Lauris Reiniks. Pat ja tas nozīmē arī kritizēt aizgājušo draugu Mārtiņu Freimani, kura piemiņai piektdien tiek rīkots koncerts. Atšķirībā no saldā skatuves tēla Laura joki ir ar krampi. «Tu esi atlaista!» Reiniks paziņo Ievai Albertei, jo kas gan tas par īstu žurnālistu, kas jau piecos no rīta grib beigt reportāžu no Lietuvas – tajā Ieva devās līdzi Laurim lūkoties viņa izdaudzināto popularitāti. Tā arī izrādās īsta.
Vēl šajā žurnālā satiekam trīs ļaudis, kas atraduši savu īsto vietu, pēc veiksmīgas iegrozīšanās Rīgā atkal atgriezušies mājās. «Nu pukst dzimtajā vietā sirds pareizāk,» saka viens no viņiem valmierietis Aigars Ruņģis, kas pēc brangas karjeras reklāmas un mārketinga jomā izbauda «līdz padusēm atrotītas» piedurknes, veidojot savu ražošanas uzņēmumu. Nav ko kurināt tempu, sevis dedzināšana vien sanāk. Savukārt Lauris Zvejnieks Latvijas radio māju Doma laukumā iemainījis pret Rietumu radio studiju Zivju ielas skvērā Liepājā. Vectēva mājās kaļ lopkopības biznesa plānus. No septiņām govīm pēc vārda gan pašlaik viņš zina nosaukt tikai vienu, Melleni. Bet neizliekas, saka, kā īstenībā ir.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.